Līdz ar dabas pavasarīgo atmodu, kad agros, tumšos ziemas vakarus izskauduši siltie, gaišie saules stari, jaunu elpu kārtējam darba cēlienam ievelk arī zemnieki.
Līdz ar dabas pavasarīgo atmodu, kad agros, tumšos ziemas vakarus izskauduši siltie, gaišie saules stari, jaunu elpu kārtējam darba cēlienam ievelk arī zemnieki. Laukos jau manāma saimnieku rosība: uz starta izgājusi no ziemas miega pamodinātā tehnika, notiek ziemāju virsmēslošana, vēl šur tur zemnieki steidz lauku uzart. Viss sākas no jauna.
Šoreiz lūkosim, ko dara laucinieki vairāk uz Auces pusi – Penkules pagasta zemnieku saimniecībā «Mazbaldonas». Tur saimnieko brāļi Ainārs un Dainis Meieri. Viņi šo gadu, tāpat kā iepriekšējos, sāk ar cerību, ka būs vēl labāk, ka lietus līs, kad to sauks, un saule spīdēs, kad siltuma vajadzēs, un zeltainie labības graudi priecēs kā pašus, tā uzpircējus. Lai tā arī būtu!
Uz priekšu kopīgiem spēkiem!
Viss sākās pirms deviņiem gadiem, kad brāļi Meieri mantoja nelielu zemes pleķīti. «Laukos dzīvojām, bija interese un vēlēšanās sākt saimniekot. Negribējās nelielo zemes platību dalīt, tādēļ uz savstarpējas uzticības stingrajiem pamatiem sākām saimniekot kopā. Tolaik «Breša zemniekiem» bija atbalsts – cukurfabrikas nāca pretī, kviešus dzirnavnieki iepirka par apmēram 100 latiem tonnā. Skats bija cerīgs līdz pat 1997. gadam,» stāsta saimnieki. Vispirms viņi iesēja kviešus un tad, paklausot «zinātāju» teiktajam, «Mazbaldonās» sāka audzēt cidonijas. Taču pēc trīs gadu neveiksmīgas realizācijas krūmi tika no zemes izrauti. Arī skaļie netradicionālās nozares idejas autori manāmi pieklusa. Jāteic gan, vienu gadu Meieriem izdevās pārdot 1,5 tonnas cidoniju.
«Bet nevar tā vienkārši stāvēt uz vietas. No neveiksmēm neviens nav pasargāts. Ja kas neizdodas, jāatkāpjas un jāmēģina citādi. Pašreizējā situācijā lauksaimniecībā nodarbinātie no malas uz visu nedrīkst raudzīties. Lai veiksmīgi darbotos, jāorganizē un jāstājas zemniekus vienojošās organizācijās. Kādās? Tas ir katra paša ziņā.
Pēc brāļu domām, graudu audzētājiem katru gadu sējumu platība jāpalielina par 30 līdz 50 hektāriem, lai nekas nestāv uz vietas, lai sāk parādīties darba rezultāts. «Mēs visu laiku cenšamies tā darīt,» uzsver brāļi. Pēc viņu domām, lauksaimniecībā bez mūžīgās mainības neiztikt, zemniekam ir jābūt uzņēmējam un kā biznesmenim jāredz, no kā jāatsakās, kur var iegūt. Reizēm jāprot arī saprātīgi riskēt.
Lielāko daļu apsaimniekotās zemes Meieri nomā. «Pērn graudus nodevām «Dobeles dzirnavniekā», intervencē, kā arī kooperatīvā «Latraps». Realizēt jau var, bet par kādu samaksu! Dzirnavnieku noteiktā cena mūs noteikti neapmierina. Mazāk par 64 latiem tonnā jau nu nekādā gadījumā nevajadzētu maksāt. Tagad diemžēl uzpircēji ir noteicēji, un zemniekam gandrīz nekas cits neatliek kā padoties,» domā lauksaimnieki. Gandrīz? «Protams, pakļauties ir viegli, bet ir iespējas arī apvienoties ar citiem saimniekiem – kopīgiem spēkiem ir vieglāk turēties, attīstīties un cīnīties,» turpina apņēmīgie zemnieki.
Ar joni jaunā savienībā
Meieri ir vieni no kooperatīva «Latraps» dibinātājiem. Līdz ar organizāciju dzima arī jaunas iespējas un cerības. «Latrapsa» dibināšanas mērķi bija apvienot izaudzēto produkciju vienā partijā un pārdot to bez starpniekiem vietējā vai pasaules tirgū, optimizēt rapša sēklas kaltēšanas un pirmapstrādes procesu, kā arī mēslošanas un citu līdzekļu centralizētu iegādi un vēl – organizēt konsultācijas. Brāļi ir vienisprātis, ka šie mērķi jau sevi ir attaisnojuši. Lētākas izejvielas, ko kooperatīvs piedāvā tā biedriem, un arī organizācijā ienākošā informācija ir vērtīgs balsts saimniekošanā. «Skaidrs, ka dzirnavnieki diktē noteikumus, bet, ja kooperatīva biedri spēj savākt lielu daudzumu labības, tad varam sākt runāt jau vienādos līmeņos. Ja ar vietējiem uzņēmumiem nav iespējams vienoties, graudus izdevīgāk eksportēt vai pārdot tam, kas maksā,» spriež Ainārs Meiers. Abi brāļi atzīst, ka žēl par lielo rapša daudzumu, kas izplūst no Latvijas. Bet vietējā tirgū šī perspektīvā kultūra vēl nav tik pieprasīta. «Mazbaldonās» rapsi iesēja pavisam nesen ar nolūku uzlabot augu seku, arī tā noiets nav peļams. «Labības tirgus regulācija ir politiķu ziņā, un tālāk būs redzams, kā viņi šo «satiksmi» bīdīs,» uzsver brāļi.
A.Meiers ir pārliecināts, ka zemniekiem bez valsts atbalsta neiztikt, tādēļ nepieciešama arī organizācija, kas ir saikne starp lauksaimniekiem un valsts augstākajām amatpersonām. «Esam Zemnieku saeimas biedri, lai caur to varētu runāt ar valdību, piemēram, par subsīdijām. Taču, lai pilnīgi viss būtu līdzsvarā, vajadzēja izveidot ekonomiski stabilu organizāciju – kooperatīvu. Tā iespējams tikties ar citiem saimniekiem, aprunāties par lauksaimniecības politiku, dalīties pieredzē un tā tālāk. Tas nav maznozīmīgi. Pēdējā laikā vērojams straujš kooperatīva biedru skaita pieaugums. Saimnieki ir informēti par iespējām apvienoties, bet nepadomā, ka, lai cīnītos par savām interesēm, jārunā ar valsti, respektīvi – jāiestājas arī Zemnieku saeimā. Protams, desmit hektāru lielas sējplatības īpašnieki tajā nestāsies, jo organizācija patiešām vieno lielos zemniekus, taču nevienam, piemēram, 70 hektāru zemes īpašniekam, nav liegts tajā iestāties. Tieši šim saimniekam visvairāk nepieciešama attīstība – jāpalielina platības, jo citādi būs grūti pastāvēt. Lauksaimniekiem vispār vajadzīgs pamatīgs valsts atbalsts, bet mazo zemes platību īpašnieki uz to arī mazāk pretendē,» spriež A.Meiers.
Ja rīt būtu referendums par iestāju ES, ko darītu «Mazbaldonu» saimnieki? «Visticamāk, jau balsotu pret. Un pēdējais ES izdotais dokuments ir tam liels iemesls. Esam eiropesimisti potenciālo kvotu dēļ, kas liecina, ka ražošana būs jāsamazina. Vēl arī atbalsta maksājumu nevienlīdzība… Ja nekas nemainīsies, referendumā patiesi balsosim pret,» apgalvo Dainis Meiers. Kas tad nepieciešams, lai veiksmīgi mainītos uz augšu? «Protams, vienlīdzīgi spēles noteikumi – subsīdijas, ražošanas izdevumi, tad vinnēs tas, kurš saražos lētāk. Vēl svarīgi, lai būtu kaut kāda stabilitāte. Mēs varētu savu darbību ieplānot trīs līdz piecus gadus uz priekšu. Gribētos, lai nesvārstītos iepirkuma cenas, kā, piemēram, pašlaik ar cūkkopību. Pērn cūkgaļu realizēja par 1,25 latiem kilogramā, bet šogad tikai par 0,85 latiem kilogramā. Un tā ir milzīga starpība, kas lielajiem cūkkopjiem nes ievērojamus zaudējumus. Mūs gan tas stipri neiespaidoja, jo cūkas audzējam tādēļ, lai arī pēc graudu sezonas varētu kaut ko nopelnīt. Diemžēl reālā situācija ir bēdīga un nevaram paredzēt, kāda graudu iepirkuma cena būs augustā, kur nu vēl pēc gada!» teic A.Meiers. Abi saimnieki atzīst, ka pašlaik zemnieki vienkārši eksistē un daudziem attīstība neiznāk. Ir liela atkarība no valsts, tās maksāto subsīdiju pieaugums būtu liels atspaids, taču arī pašreizējās ir nozīmīgas saimniekošanā. Nenoliedzami lauksaimniekam būt ir jāmāk. Jāprot izaudzēt labas ražas par spīti reizēm niķīgajiem laika apstākļiem. «Un tad jau var dzīvot!» Meieru tandēms uzskata, ka mazajām ES valstīm un arī kandidātvalstīm ir jāatrod kopēja valoda, nostāja. «Izskatās, ka mēs no vienas savienības ielēksim otrā, bet šoreiz ir būtiska atšķirība (patīkama pārmaiņa) – to izdarīsim brīvprātīgi, visu izlems tauta,» ironizē D.Meiers. Abiem šķiet, ka optimistiskāki ir pilsētnieki un, protams, politiķi, kas jau no sākta gala raujas uz plašo Eiropu.
Uzticīgi lauksaimniecībai
Abi brāļi atlicina laiku arī savām ģimenēm. Aināra sieva Iveta darbojas citā sfērā, bet Daiņa Sanita izvēlējusies palīdzēt vīram lauku darbos. Bērni vēl nav tik lieli, lai palīdzētu, turklāt nav ko liegties – viņi uz laukiem vis neraujas. Svētkus ģimenes labprāt svin kopā, taču vienmēr jau tā neizdodas. Un kā ar šūpošanos gāja Lieldienās? «Sētā ir kur pašūpoties, bet par kārtīgām šūpolēm tās nevar nosaukt. Tiesa, pirms Lieldienām jau vairākus gadus domājam tās uztaisīt, bet svētki paiet… bez šūpolēm. Brīvajos brīžos D.Meiers dejo tautas dejas. Arī sports brāļiem nav svešs. Piemēram, siltajos vasaras vakaros tiek uzspēlēts futbols, savukārt Dobeles rajona sporta spēlēs viņi pagastu aizstāv zem basketbola groza. Kā jau visiem lauku saimniekiem, arī Meieriem vairāk brīvo brīžu ir ziemas mēnešos, taču šoreiz lielajam ziemas miegam nemaz tā īsti laika nebija. «Vakaros ar grāmatvežu palīdzību gatavojām SAPARD projektu tehnikas – graudu kombaina – iegādei. To reģionālajā pārvaldē iesniedzām otrajā kārtā, taču mūsu projekts nezin kāpēc Jelgavā uzkavējies jau divus mēnešus. Varot pretendēt uz ES atbalstu SAPARD, daudzi saimnieki tomēr nolaiž rokas – it kā neesot tik lieli, lai saņemtu šo naudu. Protams, kuram katram to nedos. Bet ja sistemātiski veikta grāmatvedības uzskaite un kārtīgi izstrādāts projekts, tad tik uz priekšu! Tagad jau nevienam neiet gludi. Arī mēs bez kredītiem neiztiekam. Ar krievu tehniku mums ir bēdīga pieredze – pašās karstākajās darba dienās tā atteicās kalpot, un tad iznāca nelāgs darba grafiks – divas dienas uz lauka, vienu – remontējām tehniku,» atceras A.Meiers. Tagad gan «Mazbaldonu» laukus apstrādā pirms četriem gadiem iegādātais «John Deer» traktors, un nav nekādu kreņķu. Saimniecībā ir arī trīs algoti strādnieki, jo saimnieki ar visu vieni paši galā tikt nevar.
Nu ja jau situācija lauksaimniecībai nav labvēlīga, tad varbūt padomāt par profesijas maiņu? «Kaut arī speciālisti iesaka ik pēc astoņiem gadiem mainīt profesiju, mēs vēl no tā atturēsimies,» smej abi zemnieki. «Turklāt gluži bezcerīgi jau nav. Mēs paliksim lauksaimniecībā, te mums patīk. Gan jau būs arī labāk, tā vismaz jācer.»
***
Zemnieku saimniecība «Mazbaldonas»
Saimnieki: Ainārs un Dainis Meieri
Atrašanās vieta: Dobeles rajons, Penkules pagasts
Apstrādātā zemes platība: 430 hektāru
Specializācija: graudkopība
Audzē: cukurbietes 60 hektāru platībā, rapsi 110 hektāru platībā, kviešus 260 hektāru platībā
Papildu nodarbošanās: cūkkopība (saimniecībā mīt 40 cūku)
«Zemkopībā ar katru gadu sējumu platība jāpalielina par 30 līdz 50 hektāriem,» uzsver saimnieki.
