Vidējās lauksaimnieciskās izglītības nozarē gaidāmas pārmaiņas. Šķiet, valdībai ir radusies vēlēšanās šo jomu sakārtot.
Vidējās lauksaimnieciskās izglītības nozarē gaidāmas pārmaiņas. Šķiet, valdībai ir radusies vēlēšanās šo jomu sakārtot. Doma pārveidot četras lauksaimniecības skolas par bezpeļņas organizācijām un valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību tiešām nav peļama. Eksperimentam izraudzīts Bulduru Dārzkopības tehnikums, Barkavas un Ērgļu arodvidusskola, Rīgas Pārtikas ražotāju arodģimnāzija.
Skolu vadība un zemkopības ministrs Aigars Kalvītis vienojās, ka šīs skolas kā valsts iestādes tiks likvidētas līdz 1. aprīlim. Tām ir jāsagatavo privatizācijas noteikumu projekts, pēc kura apstiprināšanas mācību iestādes iecerēts nodot Privatizācijas aģentūras pārziņā. Privatizācijas noteikumos jāparedz saglabāt skolu līdzšinējo darbības profilu, garantētu valsts finansējumu valsts pasūtījuma grupām, kā arī nedalītu īpašumu. Pēdējais nosacījums nav mazsvarīgs, jo tas «atbaidīs» vieglas peļņas kārotājus un izsaimniekotājus.
Ir pēdējais laiks apgāzt padomju gadu priekšstatu, ka uz arodvidusskolām mācīties iet tie, kam nav vietas «normālās» skolās, kas ir atskaitīti no vidusskolām, dzērāji un slaisti.
Attīstot tirgus ekonomiku valstī, radās jautājums, vai šādas skolas vispār ir vajadzīgas. Protams, ja lauksaimniecības skolas ir spējīgas izdzīvot un ar katru gadu paaugstināt absolventu profesionalitāti, tām ir jāļauj strādāt. Visefektīvāk tas izdosies tad, ja tās tiks «saplūdinātas» ar ražotājiem, kas pēc saviem uzskatiem un vajadzībām pie saviem uzņēmumiem attīstītu izglītības bāzi. Audzēkņi varētu iziet praksi pie kvalificētiem speciālistiem, bet uzņēmumam rastos iespēja uz mācību bāzes pamata nemitīgi paaugstināt savu darbinieku kvalifikāciju. Turklāt uzņēmumi varētu «izaudzināt» tieši tādus darbiniekus, kādi tiem ir vajadzīgi. Protams, būtu jāinvestē gan šajās skolās, gan to audzēkņos. Bet ieguldījumi atmaksātos ar uzviju.
Taču arī situācija ar padomju laiku lauksaimniecības skolām nav tik bezcerīga. Līdzās jau minētajām «profenēm» arī sociālisma apstākļos bija izveidojušies augsti kvalificēti un labām tradīcijām bagāti lauksaimniecības tehnikumi. Ja šīs mācību iestādes piemērotu tirgus ekonomikas apstākļiem, galarezultāts varbūt nemaz nebūtu tik slikts.
Liela nozīme lauksaimniecības skolu nākotnē būs arī tam, kāds būs valsts pasūtījums, kādi speciālisti būs vajadzīgi, kā mainīsies viņu profesionālā konjunktūra, cik ilgi uz priekšu valsts spēs prognozēt izmaiņas speciālistu pieprasījumā. Šos rādītājus jau vistuvākajā laikā ietekmēs makroekonomiskā situācija valstī, kā arī tas, kā attīstīsies Latvijas preču eksports. Starp citu, gaidāma ne tikai «augstās pievienotās vērtības» preču aizplūšana no valsts, bet arī augstākā intelekta eksports. Arī tā ir realitāte. Cits ārzemēs strādā par smiekla naudu, cits, kaut kā kuldamies, mācās, taču šie cilvēki negribīgi saista savas perspektīvas ar mūsu valsti. Par to derētu padomāt, jo eirointegrācija, kas tuvojas, «smadzeņu» aizplūšanu tikai pastiprinās. Taču atgriezīsimies pie situācijas lauksaimniecības skolās. Valstij patlaban nav līdzekļu šo mācību iestāžu uzturēšanai, bet tie ir jāatrod. Lauksaimniecības skolām nepieciešama savstarpēja konkurence, un privatizācijas rezultātā noteikti kāda no tām nenoturēsies. Pārējās būs spiestas paaugstināt izglītības kvalitāti.
Taču ne jau visām lauksaimniecības skolām izdosies veiksmīgi piesaistīt atbilstošā profila uzņēmējus, kas būs gatavi ieguldīt lielus līdzekļus tajās un ticēt to ekonomiskajām izredzēm nākotnē. Zemkopības ministrijai ir padomā arī alternatīva šādu skolu attīstībai, proti, tās nodot pašvaldību pārziņā. Tā nav tik laba iespēja kā pirmā, taču arī pašvaldību paspārnē šīs skolas sāks skaitīt līdzekļus, kas ir to rīcībā, un centīsies paaugstināt savu konkurētspēju izglītības tirgū. Ar šā gada
1. janvāri Jēkabpils rajona pašvaldībai ir nodota Saukas arodvidusskola, ar 1. jūliju līdzīgs liktenis gaida arī Mālpils lauksaimniecības tehnikumu, kas tiks nodots Rīgas rajona pašvaldībai.
Kā attīstīsies vidējo lauksaimniecības mācību iestāžu liktenis, rādīs laiks. Šķiet, ka Zemkopības ministrijas uzsāktais eksperiments ir perspektīvs un, to sekmīgi realizējot, var gaidīt jaunu augsti profesionālu lauksaimnieku paaudzi. Tāda mums noteikti ir vajadzīga.
