Valsts nozīmes ceļi Latvijā ir diezgan «sapucēti», bet grants seguma lauku ceļi pašlaik ir nelīdzeni, dubļaini, slideni un neprognozējami.
Valsts nozīmes ceļi Latvijā ir diezgan «sapucēti», bet grants seguma lauku ceļi pašlaik ir nelīdzeni, dubļaini, slideni un neprognozējami. Lauku infrastruktūras attīstība klibo. Tikmēr lauku (ne-)ceļus, vismaz divās valodās lādēdamies, mērojušie laucinieki pauž neapmierinātību gan pagastu priekšsēdētājiem, gan «Ziņām».
«Man tas ir apnicis,» neslēpdams sašutumu, teic kāds zemnieks, kuram bieži jāmēģina izbraukt cukurbiešu vedēju sanestie māli uz valsts otrās šķiras ceļa, kas no Mežciema ved uz Mazlaukiem. Arī Jelgavas Autobusa parka autobusu šoferi sūdzējušies par pārlieku izdangāto brauktuvi. «Ziņas» aizvakar pārliecinājās, ka vietumis pat grūti atšķirt, kur beidzas lauks un sākas ceļš. Un tas nav tāds vienīgais.
Vircavas pagasta priekšsēdētājs Ziedonis Caune atzīst, ka lauku ceļi ir slikti. Pirmkārt un galvenokārt, dziļu «zīmogu» grants ceļos iespiež smagās automašīnas, kurās pārvadā cukurbietes. Sakņu laukos zeme ir mitra un mīksta. Māla pikas pielīp pie automašīnu lielajiem riteņiem un tiek pārvestas no lauka uz brauktuvēm, kuras paliek slidenas un ir sabojātas. Otrkārt, Z.Caune min nelabvēlīgos laika apstākļus. Nokrišņu periodā ātri vien uz lauku ceļiem automašīnas izveido bedres.
Latvijas Autoceļu direkcijas ceļu uzturēšanas pārvaldes Jelgavas rajona nodaļas uzraudzībā ir 44 ceļi, tostarp valsts nozīmes, pirmās un arī otrās šķiras (lauku) ceļi. Pārējie mazākie ceļi, no kuriem daži nav garāki par kilometru, ir attiecīgā pagasta pārziņā. Latvijas Autoceļu direkcijas ceļu uzturēšanas pārvaldes Jelgavas rajona nodaļas vadītāja Izolda Liepa arī atzīst, ka lauku ceļi ir slikti. «Klimatiskie apstākļi veicina to bojāšanos, pie tam mežu izstrādātāji un zemnieki, braucot ar smagajiem transporta līdzekļiem, «palīdz» grants seguma ceļus sabojāt vēl pamatīgāk,» norāda I.Liepa. Viņa stāsta, ka divas reizes gadā (cik nu budžeta līdzekļi atļauj) grants seguma ceļi tiekot greiderēti. Taču nepaiet ilgs laiks, kad atkal tie vairs nav «formā».
Daudzus otrās šķiras valsts ceļus vēl nesen nogreiderēja. Z.Caune gan teic, ka darbs darīts nelaikā – kad zeme bija apsalusi –, tādēļ nav devis vajadzīgo efektu.
I.Liepa atgādina, ka cukurbiešu pārvadātājiem ceļi ir savlaicīgi jānotīra. Ja tas nav iespējams, jāuzliek brīdinājuma zīmes, kas vēsta, ka ceļš šajā posmā ir slidens, kā arī jāuzstāda ātrumu ierobežojoša zīme abās ceļa pusēs. Diemžēl šoruden vēl neviens biešu audzētājs nav interesējies par brīdinājuma zīmju uzstādīšanu, taču ceļi nebūt nav pievilcīgi. «Būs jāsāk sodīt, ko līdz šim vēl netiku darījusi. Izturamies lojāli un cerējām, ka pēc brīdinājuma (brīdināti ir daudzi zemnieki) situācija uzlabosies. Varu uzlikt sodus jebkuram valsts autoceļu bojātājam. Taču saprotu arī lauku saimniekus. Neba viņiem naudas maisi mājās glabājas! Tomēr jābūt solīdiem. Ja nav līdzekļu ceļu remontam vai ceļa zīmju uzstādīšanai, tad palīdzēt var arī, ja posmu no lauka līdz ceļam noklāj ar akmeņiem. Šāds bruģis veicinās mālu nokratīšanu no tehnikas riteņiem un daudz mazāk ietekmēs braukšanas apstākļus uz lielā ceļa. Vismaz pievakarēs sanesumus no ceļiem vajadzētu notīrīt, jo tie nopietni apdraud satiksmes dalībnieku drošību,» aicina I.Liepa.
Z.Caune domā, ka sodu sistēma daudz nelīdzētu. «Zemniekam vismaz pagaidām nav citu iespēju. Lielsaimnieki, kas varējuši atļauties, ir iegādājušies moderno biešu iekraušanas iekārtu, ar kuru cukurbietes vienkārši aizvelk no lauka līdz automašīnai, kas stāv lauka malā un riteņus ar māliem nesasmērē. Pārējiem lauku saimniekiem nav izvēles, taču uzmanīgākiem tomēr vajadzētu būt,» teic Vircavas pagasta priekšsēdētājs.
«Kāds varētu būt risinājums? Manuprāt, lauku ceļu problēma jārisina kopā ar pagastu priekšsēdētājiem. Vienkārši jāsadarbojas un jāpiemēro sodi,» domā I.Liepa.
Jaunsvirlaukas pagasta priekšsēdētāja vietniece Gunta Saulāja piekrīt, ka lauku ceļu stāvoklis nav apmierinošs, taču šajā pagastā ar daudziem cukurbiešu pārvadātājiem panākta vienošanās. Piemēram, daži piekrituši par saviem līdzekļiem atvest šķembas un ar tām noklāt izdangātos ceļa posmus. Jau minēto ceļa posmu uz Mazlaukiem vairākkārt mēģināts «nogludināt», taču pagaidām neveiksmīgi.
Protams, ikviens autovadītājs maksā transporta nodokli, tā atlīdzinot par ceļu izmantošanu. Latvijas Autoceļu direkcijas ceļu uzturēšanas pārvalde zemnieku saimniecībām un SIA, kuras pierāda, ka īpašumā ir zeme un nodarbošanās – lauksaimniecības produktu ražošana –, dod transporta nodokļa 50 procentu atlaidi kravas automašīnām, kas nav smagākas par 20 tonnām.
Zemgales Reģionālas lauksaimniecības pārvaldes vadītāja vietnieks Guntis Liepa informē, ka infrastruktūras uzlabošanai var izmantot arī Eiropas Savienības piešķirto naudu SAPARD programmas ietvaros. Apakšprogramma «Vispārējās lauku infrastruktūras uzlabošana» paredz saimniecības iebraucamo vai pie lauka piebraucamo ceļu remontu vai pat izveidošanu. Protams, iepriekš gan jāpierāda, ka no jauna būvējamais ceļš tiešām ir nepieciešams. Līdz šim realizācijas stadijā ir tikai viens projekts šajā apakšprogrammā, un tas ir Dobeles rajonā. Saimnieks pēc projekta realizācijas saņems SAPARD līdzfinansējumu 50 procentu apmērā no kopējās attaisnoto izdevumu summas.
Skaidrs, ka trūkst līdzekļu, lai arī mūsu lauku ceļi tuvotos Eiropas attīstīto valstu līmenim, taču mūsu šoferi labāk spēj manevrēt (apbraucot negaidītās bedres) un pārvarēt bīstamus ceļa posmus!
***
Fakti
Plānotā Valsts autoceļa fonda mērķdotācija pašvaldību autoceļiem(ielām) (deviņos Jelgavas rajona pagastos un Kalnciema pilsētā, jo pārējie naudu saņem tieši no Satiksmes ministrijas) 2002. gadā ir 200 356 lati.
Šā gada desmit mēnešos piešķirti jau 186 743 lati.
«Ar to pietiek pašvaldību ceļu uzturēšanai, lai tie nesagrūtu pilnībā. Par asfalta uzklāšanu nevar būt ne runas,» teic rajona Padomes Attīstības departamenta galvenais speciālists Juris Zariņš.
Pašvaldības ceļa viena kilometra asfaltēšanai nepieciešami 30 līdz 40 tūkstoši latu.
