Pērn sašutuma vētru daļā sabiedrības izraisīja provokatīvā baņķiera Ģirta Rungaiņa izteikumi par izmirstošajiem laukiem, kur ekonomikas attīstība neesot iespējama. Viņš skaldīja savu – tuvākajos gados skolu skaits būs jāsamazina četras reizes, slimnīcas spēsim uzturēt tikai lielpilsētās, notiks dabiska urbanizācija, jo iespēja laukos ražot ir vien pavisam mazai saujiņai cilvēku. Daži politiķi piesauc «senču aicinājumu», mudinot jaunos cilvēkus nepamest dzimto pusi un turēties pie lauku dzīvesveida. Taču realitāte ir cita, diemžēl tuvāka tai, par kuru runā baņķieris. Tas redzams tepat Zemgales laukos, kur labi dzīvo neliels skaits lielo zemnieku – ar simtiem hektāru zemes īpašumā vai nomā viņi ražo labību, maksā nodokļus, nodrošina Latvijas eksporta rādītājus. Pārējiem paliek atsevišķi mazie uzņēmumi, kas cīnās «ar Dievu uz pusēm», un dažnedažādās pašvaldības iestādes, kas pārtiek no nodokļu naudas. Taču nodokļu maksātāju un cilvēku, kam šo iestāžu pakalpojumi ir vajadzīgi, kļūst aizvien mazāk.«Ziņu» pagājušajā numurā lasāmais stāsts par ģimeni, kuras bērniem skola paliek nesasniedzama, ir trāpīga šīs situācijas ilustrācija. Domāju, ka apņemšanos dzīvot dzimtas mājās veselīgā lauku vidē ne vienai vien ģimenei nokauj sadzīviskā puse – darbs pilsētā prasa ne tikai laiku, bet arī ievērojamas ceļa izmaksas, arī laba skola ir tālu, pat nerunājot par neizšķūrētu ceļu ziemā. Šajā kontekstā aizvien biežāk nāksies domāt, cik pareizi tiek likti lietā Eiropas Savienības miljoni – vai tiešām izremontētie lauku kultūras nami, lepnās sporta halles un modernie veloceliņi ir tas, kas laukus glābs? Varbūt par to steigšus jādomā Latvijas politiķiem?
