Jaunbērzes pagastā atrodas jauka, bet diemžēl ļoti maza skoliņa Mežinieku pamatskola.
Jaunbērzes pagastā atrodas jauka, bet diemžēl ļoti maza skoliņa Mežinieku pamatskola. No 1997. gada skolēnu skaits mūsu skolā sāk augt, šogad tajā jau mācās 150 bērnu, bet aplēses liecina, ka 2001. gadā skolai būs jāuzņem 173 bērni. Bet kā viņi varēs mācīties, ja skolā ir tik maz telpu?
Šī problēma mūsu skolai aktuāla jau vairākus gadus. Bērni nevar apgūt mācību piekšmetus tikai skolā, jo visiem vietas ir par maz. Tāpēc 1. 3. klašu skolēni mācās bērnudārzā. Fizkultūras stundās visi dodas uz Tautas namu, jo skolai lielās zāles nav. Sakarsuši, sasvīduši viņi nāk lielo ceļa gabalu atpakaļ uz skolu. Vai tad jābrīnās, ka bērni slimo? Vizuālās mākslas stundas skolēniem notiek skolotāju mājā, mājturību viņi mācās bērnudārza telpās. Tā nu sanāk, ka mūsu skolai ir četri korpusi. Atgādināšu, ka projekts skolas paplašināšanai un jaunas sporta zāles celtniecībai tika izstrādāts vēl astoņdesmitajos gados…
Skola iegādājusies trīs datorus, taču to ir par maz. Devītās klases skolēni datorzinības apgūt brauc uz Zemgales vidusskolu. Varētu jau arī mēs paši iekārtot savu datorklasi, taču trūkst naudas.
Nevaram iegādāties visu bērniem nepieciešamo izziņu literatūru un daiļliteratūru, jo trūkst naudas.
Mēs nevaram iegādāties skaņu tehniku sintezatoru, disku atskaņotāju un citas lietas, kas nepieciešamas dziedāšanas stundām un ārpusstunu nodrabībām, jo arī tam trūkst naudas.
Un vēl kāpēc lauku skolotājiem algas ir mazākas nekā pilsētā strādājošiem? Viņi strādā pusotru un pat divas slodzes, taču pienācīgi nopelnīt nevar. Arī lauku skolotājam katru rītu ir jāiet klasē, kur uz viņu raugās desmiti acu pāru. Tas nozīmē, ka viņam jāizskatās pieklājīgi, taču par savu aldziņu viņš nevar atļauties pat pie friziera aiziet.
Arī lauku skolēni labprāt aizbrauktu uz kultūras pasākumiem ārpus sava ciema, taču nav transporta. Pilsētā īrētais maksā pārlieku dārgi. Daudzu bērnu vecāki ir bezdarbnieki, tāpēc piemaksāt arī nevar.
Skolas mēbeles sen jau savu laiku nokalpojušas, vairākkārt remontētie krēsli un soli var sabrukt jebkurā brīdī, taču jauniem arī trūkst naudas.
Laukos skola ir vienīgais kultūras centrs, tāpēc nopietni jādomā par to, ko bērns tajā var apgūt. Jāņem vērā arī tas, ka daļai šī ir un būs vienīgā skola viņu dzīvē.
Es mācījos šajā skoliņā un devīto klasi beidzu 1987. gadā. Tolaik kopgaldā mēs ēdām no bleķa bļodiņām. Un arī šodien mūsu bērni ēd no tām pašām bļodiņām, jo skolai trūkst naudas.
Arī pašvaldība mums nespēj tik daudz palīdzēt, cik vajadzētu. Pilsētas skolas arī šajā ziņā ir labākā situācijā, jo pilsētas dome tomēr ir bagātāka par pagastvaldi.
Kā tad mums, mazajām lauku skoliņām, galu galā dzīvot? Kā izglītot mūsu bērnus, lai arī viņi tiktu studēt labās augstskolās? Mums šķiet, ka lauku ļaudis tiek atstumti no procesiem, kas notiek pilsētās un galvaspilsētā. Kāpēc tā notiek?
