Kurzemes senpilsētā Aizputē notikušās 21. Lauku sporta spēles bija XXI gadsimta sākuma gada plašākais tautas masu sporta pasākums ar zināmu meistarības ievirzi.
Kurzemes senpilsētā Aizputē notikušās 21. Lauku sporta spēles bija XXI gadsimta sākuma gada plašākais tautas masu sporta pasākums ar zināmu meistarības ievirzi.
Lai novērtētu tā devumu valsts sporta dzīvē, ir jāieskatās vēstures lappusēs. Lauku sporta spēļu pirmsākumi meklējami 40. gadu nogalē, kad 1948. gada septembrī Rīgā notikusi pirmā lauku jaunatnes spartakiāde.
Tas bija skaudras romantikas laiks, jo ir nostāsti, ka viens otrs startējošais ieradies tieši no mežabrāļu takām, tikai bārdu nodzinis, tīrā kreklā ar citvārda pasi kabatā. Citi, piemēram, pirmskara valsts rekordists Dominiks Baranovskis (vēlāk traģiski cīņā kritis) un nākamais valsts rekordists soļošanā Jūlijs Aleksandrs Linde, tos, kas devās uz pasākumu, caur mežmalas egļu zaru spraugām vēroja ar skumjām sirdī…
Nākamajā rudenī startos trūka ne viena vien lauku spēka zara, jo pirms tam bija 1949. gada marts, kad kopā ar lielajiem, siltā vecmāmuļu villainē tīti, uz ziemeļpusi ceļoja tie, kas pēc 20 gadskārtām atgriezās, lai cīnītos par šo spēļu medaļām. Bet tas jau ir cits stāsts.
Baltieši, kas uzskatāmi par lauku lielo sporta sacensību idejas autoriem, šo pasākumu vērtēja un attīstīja tālāk īpatnējāk nekā citviet lielajā Padomju impērijā, kur dažādās republikās notikušie kompleksie pasākumi kļuva par lielo valsts lauku spēļu ieskaņu ar citu ievirzi. It sevišķi impērijas dienvidrepublikās, kur galvenais uzdevums bija savlaicīga startējošo pirkšana un pārdošana.
Baltieši, vispirms jau Latvijā, gāja citu ceļu. Spartakiādes (kopš 1957. gada Saldū – lauku sporta spēles Latvijā) iezīmējās ar toreizējo sporta bāžu labiekārtošanu un jaunu celtniecību, cenšoties iet līdzi laikmeta garam. Šī vērtīgā darbība atnāca līdzi arī uz atjaunoto brīvvalsti. Lauku sporta spēles to rosina arī patlaban: Aizputē radās rekonstruēts, šodienas Eiropas prasībām atbilstošs vieglatlētikas stadions, apstiprinot, ka šāda veida sporta spēļu ilgās noturības pamats ir tieši sporta bāžu celtniecības faktors.
No spēļu pirmsākumiem līdz šodienai līdzi nākuši trīs sporta veidi: vieglatlētika, riteņbraukšana un volejbols. Pirmajiem diviem veidiem bijusi ievērojama nozīme Latvijas olimpiešu izaugsmē. Pārējie gan vairāk vērtējami kā masu sporta aizrautības izpausmes spogulis, kurā atspoguļojas kāda rajona vēlmes un iespējas parādīt sevi redzamākā skatījumā.
Aplūkojot pēdējo spēļu kopvērtējumu, ieskatīsimies tā nosacījumos vai nolikumā ar vēlmi noskaidrot, vai tajā rakstītais veicina precīzu, objektīvu lauku sporta kopainas vērtējumu.
Lūk, viens no paradoksiem: zemledus makšķerēšana, kad meistarību vairāk nosaka zināma nejauša veiksme, sporta spēļu kopīgā ieskaitē tika vērtēta tikpat cik plašākais sporta veids – vieglatlētika, kurā taču nejaušības faktors nav noteicošais. Orientēšanās, tāpat kā citos sporta veidos, paredzēja ieskaiti pirmajiem 25 distancē, līdz ar to pēc pirmās sacensību dienas (pavēles distancē) gandrīz 3/4 startējošo palika bez ieskaites punktiem un puse rajonu komandu arī, kas apliecina loģikas trūkumu šā sporta veida vērtējumā.
Un vēl, šodienas nolikumā tika atļauts līdzās rajonā dzīvojošiem un strādājošiem komandā iekļaut arī tos, kas ir sporta klubos. Tas būtu atbilstoši šodienas Eiropas sporta garam, ja vien šajos klubos sacensību dalībnieki nedarbotos tikai vienu gadu vai vēl mazāk – tikai šo spēļu laikā…
Vieglatlētikas cīņās vairāku rajonu izlasēs startējošas jaunkundzītes 14 līdz 15 gadu vecumā uz brīdi (tikai uz šo?) tika pielāgotas sacensību prasībām – viņām lika būt ne jaunākām kā sešpadsmitgadīgām. Jāpiebilst, ka savulaik spēļu noteikumi atļāva četrpadsmitgadīgo startu, un toreiz paspīdēja tā arī neizplaukušais Latvijas sprinta talantiņš – Auces skolniece Inga Ozoliņa. Tomēr lauku sporta spēles nevajadzētu pārvērst par bērnu un jaunatnes spartakiādi, bet pasākuma rīcības komitejai algot viszinošu ekspertu. Būtu pārdomātāk un precīzāk jāizteic pasākuma nosacījumi – nolikums.
Rodas jautājums, vai šodien būtu nepieciešama padomju impērijā tik ļoti iecienītā kompleksā lielā vērtēšana? Un vai tās šodienas izpausme īsteni atspoguļo masu sportošanas, meistarības un arī vispārējās attieksmes seju patlaban mūsu provinces sportā?
Taču kopīgā ieskaitē, kaut arī ir viena otra kritizējama iezīme, mūsu lauku sporta spēles jāraksturo kā savdabīgs pasākums mūsdienu Eiropas sporta apritē, kurā mūs māca daudz «kopēt» no rietumnieku veiktā.
Iespējams, lauku sporta spēles varētu būt modelis, kā provincē (līdz 5 miljoniem iedzīvotāju valstī ar daudzām mazpilsētiņām un ciematiem) apvienot tautas sportu ar zināmu sportisko meistarību. To Latvija varētu sniegt rietumvalstīm.
Cik zināms, šī pieredze ārpus Latvijas nevienam nav klāstīta. Arī tas būtu Latvijas tēla skatījums rietumnieku acīs. Mācīsimies arī citiem kaut ko sniegt.
Pēc divām gadskārtām pulcēsim atkal lauku sporta censoņus – šoreiz Zemgales pusē – Dobelē. Cerēsim, ka dobelniekiem, apvienojot vairākus finansu balstus, izdosies ne tikai atkal būt veiksmīgu sporta spēļu rīkotāju kārtā (šeit spēles jau ritēja 1979. gadā, kad mājinieku izlases kopīgā ieskaitē ieguva augsto trešo vietu – vienīgo reizi spēļu vēsturē). Varbūt spēļu ideja veicinās Dobeles stadionam kļūt par pirmo Zemgales nova-
dā – klātu un aprīkotu atbilstoši mūsdienu Eiropas prasībām.
Jācer, ka spēļu idejas pamatā tiks izstrādāts projekts, kuram atradīsies vieta visā Zemgales reģiona attīstības koptekstā.
