Nesen šā raksta autore darba vajadzībām piedalījās seminārā, kurā uz tikšanos ar ministru bija sabraukuši daudzi zemnieki. Raiba publika.
Nesen šā raksta autore darba vajadzībām piedalījās seminārā, kurā uz tikšanos ar ministru bija sabraukuši daudzi zemnieki. Raiba publika. Protams, katrs cilvēks ir individualitāte, taču šajā seminārā acīs iekrita tieši saimnieku vizuālās atšķirības. Dažs šķita «kā cēlies, tā vēlies» – nedz matus saķemmējis, nedz īpaši izejamās drēbes izvēlējies. Savukārt cits, neba nu gluži uzvalkā, bet tīrā, glītā apģērbā izskatījās nevainojami. Jāteic, ka uz tādiem pasākumiem parasti ierodas saimnieki, kuri domā par sava uzņēmuma nākotni. Varbūt pēc izskata nevērīgie un bezgala norūpējušies lauku uzņēmēji par lietišķo etiķeti nemaz nezina?
Ne tikai pilsētniekam, bet arī lauku uzņēmējam jāzina, ka pastāv nerakstītas uzvedības normas, kas ir būtisks biznesa instruments, un tam ir liela loma panākumu gūšanā.
Ārējais izskats ir «runīgs spēlētājs». Tas var ļoti daudz pastāstīt par pašu cilvēku, sekmēt ražīgu, uzticības pilnu attiecību veidošanos ar klientiem vai partneriem. Iespaids par cilvēku veidojas pirmajās sekundēs, pirms vēl viņš sācis runāt, un to nosaka viņa vizuālais tēls.
Privātajā biznesā eksistē zināmas prasības attiecībā uz vadītāja stilu. Galu galā uzņēmuma vadībai arī ar savu izskatu jārada stabilitātes un nopietnības iespaids, ko saista ar visas firmas vārdu. Un nav svarīgi, vai plaukstoša uzņēmuma galva strādā laukos vai pilsētā.
Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmijas prezidente MBA (uzņēmumu un organizācijas vadīšanas maģistra profesionālais grāds) Anda Jēgere skaidro, ka ļoti daudz viens no otra «nolasa», vērtējot apģērbu, sejas vaibstus, žestus, ārieni, matu sakārtojumu, stāju, pat aksesuārus un grimu. Ārējais pievilcīgums ļauj novērtēt cilvēku ar cieņu, neapzināti piedēvējot viņam daudzas pozitīvas īpašības, piemēram, autoritāti, gudrību, skaistumu un citas. Katram cilvēkam ir sava neverbālā valoda – informācija, ko par viņu gūst apkārtējie.
Uzņēmējam vienmēr jāatceras, ka no viņa gaida lietišķo etiķeti. «Tās ir nerakstītas uzvedības normas, nerakstīti sabiedrības likumi, kas panākumu gūšanas nolūkā jāievēro. Un nevar dot kādas atlaides lauksaimniekiem. Uzņēmējs laukos vai pilsētā ir uzņēmējs,» norāda A.Jēgere. Viņa piebilst, ka laukos ir atšķirība, ka uzņēmuma īpašnieks visbiežāk ir arī darba vadītājs vai pat veicējs. Viņam jāprot katrs darba posms. Darbu karstumā, protams, saimniekam nav uz lauka jādodas kaklasaitē. Tāda «izlekšana» būtu nevietā, taču sabiedrībā lauku uzņēmējam nevajadzētu iet taisni no kūts.
«Lietišķā etiķete attiecas uz cilvēkiem, kas sevi ciena. Taču biznesmenim instinktīvi jājūt, kur kā jāizskatās. Ar nevietā un nelaikā pārlieku saposušos cilvēku arī būs grūti sarunāties,» zina stāstīt akadēmijas prezidente.
Runājot par ievadā minēto pasākumu, proti, zemnieku tikšanos ar ministru, A.Jēgere ir tieša: «Tas, ka daži lauku ļaudis savai ārienei nepievērš uzmanību, ne par ko neliecina. Taču jārēķinās, ka viņi negūs, ko vēlējušies. Bieži vien zemnieks vēršas pie augstākajām amatpersonām, lai viņi sadzird lauksaimnieka sāpi. Diemžēl tas nenotiks, viņš nesaņems gaidīto atbalstu sava nepiemērotā izskata pēc. Vizītē kaut vai pie tā paša ministra etiķete liedz bezrūpīgi atgāzties krēslā vai ierasties alkohola reibumā. Ir vesela virkne dažādu nerakstītu noteikumu, kurus pieprasa uzņēmēja lietišķā etiķete. Piemēram, lietišķā pasaule neatbalsta bārdu. Kāpēc? Tādēļ ka tā maskē sejas vaibstus, bet biznesa cilvēkiem jābūt atklātiem. Jūs teiksiet, ka daudziem uzņēmējiem un politiķiem bārda tik ļoti piestāv. Kā, piemēram, Šķēlem un Ļeņinam. Bet te var diskutēt, vai maz kādreiz viņi patiesi bijuši atklāti,» negaidot atbildi, jautā A.Jēgere. No malas spriest ir viegli, bet ko gan par izskata nozīmību savā darbā saka paši lauku uzņēmēji?
Juris Cīrulis, Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Mežacīruļi» vadītājs:
Nav šaubu, ka lauku uzņēmēja ārējie atribūti – apģērbs, izskats – ir būtiski biznesā. Dažkārt laucinieks ir vēl solīdāks nekā pilsētnieks. Jau izsenis zemnieks sakopās pirms braukšanas uz pilsētu. Tagad notiek tāpat, un reizēm nemaz nevar pateikt, ka viņš ir laucinieks. Viņš ievēro etiķeti.
Es velku uzvalku vienmēr, kad eju cilvēkos. Galu galā zemnieks pārstāv savu uzņēmumu kā saimnieks, vadītājs, direktors, izpilddirektors un tā tālāk. Man bieži jābrauc uz Zemkopības ministriju. Protams, ir vietas, kur var atļauties demokrātiskāku stilu, bet citur bez uzvalka nu nekādi. Tās ir vietas, kur arī pretī stājas cilvēks uzvalkā. Skatos, ar kādu personu tikšanās. Uz pastu rēķinus nomaksāt smokingā, protams, nav jāiet.
Piekrītu, ka eleganti ģērbies cilvēks psiholoģiski rada vairāk uzticības un simpātiju, īpaši, ja darīšana ir ar sievietēm. Viņu acis kā dimantiņi novērtē rūpīgi jo rūpīgi, kāds cilvēks ieradies – sakopies vai nošņurcis.
Esmu novērojis, ka arī citi lauku saimnieki pievērš uzmanību izskatam. Ir jābūt pavisam nolaidīgam, lai pirms braukšanas uz pilsētu neieskatītos spogulī. Tādam jārēķinās ar atbilstošu apkārtējo attieksmi.
Modris Jansons, Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecības «Līči» vadītājs:
Tas ir vairāk kā skaidrs, ka lauku uzņēmējam, izejot sabiedrībā, jāizskatās labi. Kādreiz, kad vadāju dārzeņus uz krodziņiem, uzsēju kaklasaiti, jo āriene ir ļoti svarīga. Man bija būtiski, kāds parādos virtuves saimniecēm. Es runāju kā uzņēmējs – ja cilvēkos iesi kā «mežabrālis», varēsi piedāvāt kaut vai medus podu, bet uz tevi šķībi skatīsies. Uzņēmējam uz apkārtējiem jāatstāj pozitīvs iespaids, un pats pirmais ir āriene – sakoptība, frizūra, kaklasaite, krekls, īpaši tīras kurpes.
Bet ir arī otrs saimnieku tips. Piemēram, «Dimzēnu» saimnieks Guntis Vītoliņš vienmēr sabiedrībā parādās ar savu amerikānisko cepuri galvā. Viņam ir savs stiliņš, kuru visi pieņēmuši un uzskata par normu.
Liekuļo tas, kurš saka, ka neskatās spogulī. To nedara varbūt tie, kuri zaudējuši pamatu zem kājām.
Mana kundze sezonā bieži strādā dārzā. Tur pa dobēm viņai jārāpo, visādi jāložņā. Savukārt, kad atbrauc viesi, viņai jābūt pievilcīgai saimniecei. Un tā kundze dažkārt pārģērbjas desmit reižu dienā, bet neko nevar darīt, tas saistīts ar mūsu biznesu.
Ir tāds labs teiciens: ja savas drēbes godāsi, tad arī drēbes tevi godās.
Jānis Kapcjuhs, Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecības «Jaunzemji» vadītājs:
Vai lauku uzņēmēja izskats ir būtisks biznesa instruments? Kāpēc gan ne? Šonedēļ biju lauksaimniekiem rīkotā sanāksmē par Eiropas Savienību. Neiešu taču uz tādu pasākumu darba drēbēs! Vilku uzvalku.
Mūsdienās ļoti labi var redzēt, ka apkārtējie vērtē ne tikai biznesmeņa ārieni (kas ir ļoti būtiska), bet arī, ar kādu automašīnu viņš brauc.
Ja cilvēks uz pilsētu dodas netīros gumijas zābakos vai caurās biksēs, viņu attiecīgi vērtē. To atšķirību ļoti labi var redzēt saviesīgos pasākumos, uz kuriem dažs ierodas netīrā automašīnā, kā no kūts nācis, bet cits sakopis gan sevi, gan savu auto. Bet to, ka nekopies cilvēks ir citāds, var just, piemēram, kārtojot ar viņu darījumus.
***
Aptaujātie lauku uzņēmēji piekrīt un jūt, ka tiek vērtēts ne tikai viņu darbs, bet arī izskats. Laikam jau neviens nevar noliegt, ka ir gadījies apzināti pievērst uzmanību otra apģērbam, frizūrai un vizuālajam tēlam kopumā. Lieciet aiz auss, tas ir svarīgi!
