Televīzijas raidījumā «Panorāma» demonstrēto sižetu par krāpšanas gadījumu, kad kāda meitene aiz bēdām un kauna mēģināja izdarīt pašnāvību, vairāki politiķi nodēvējuši par provokatīvu un nacionālo naidu kurinošu.
Televīzijas raidījumā «Panorāma» demonstrēto sižetu par krāpšanas gadījumu, kad kāda meitene – pēc ģimenes dārglietu atdošanas čigānietei «lāsta noņemšanai» – aiz bēdām un kauna mēģināja izdarīt pašnāvību, vairāki politiķi nodēvējuši par provokatīvu un nacionālo naidu kurinošu. Savukārt Latvijas Čigānu nacionālā kultūras biedrība apsver iespēju lūgt ierosināt krimināllietu par nacionālās vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu minētajā sižetā.
Savulaik populāra bija anekdote, kas tiecās iezīmēt atsevišķām tautām piemītošās raksturīgās īpašības. Proti, anglis ciemos iet ar godu, francūzis – ar savu sievu, krievs – ar «polšu», latvietis – ar milzīgu dāvanu kaudzi, savukārt ebrejs – ar mazu tortīti. No ciemiem mājās anglis atgriežas ar godu, francūzis – ar kaimiņa sievu, krievs – ar zilu aci, latvietis – stiepdams piestūķēto vēderu, bet ebrejs – ar to pašu mazo tortīti. Nākamajā rītā anglis pamozdamies pārdomā, vai iepriekšējā vakarā viss izgājis godam, francūzis apcer, kurš no viesību dalībniekiem aizgājis ar viņa sievu, krievs mēģina atcerēties, kuram viņš uzsitis zilu aci, latvietis nožēlo, ka nav spējis apēst vēl vairāk, bet ebrejs prāto, uz kurieni varētu aiziet ar to pašu mazo tortīti.
Var strīdēties, vai angļiem raksturīgs «stīvums», frančiem – bohēmisms, krieviem – kauslīgums, ebrejiem – skopums, bet latviešiem – nesātīgums. Piemēram, par pēdējo ēdelību liecina arī «sausā» statistika – vairāk nekā katram otrajam latvietim svars ir lielāks par «normu». Bet, cik ēdienu tiek celti latviešu godos, gan jau katrs zinās pats. Tā kā manā rīcībā nav datu, kas apliecinātu īpašības, kas tika piedēvētas pārējo četru tautību ļaudīm (un paredzot, ka kādam šī anekdote var šķist aizvainojoša), jau iepriekš atvainojos. Esmu gatavs lūgt piedošanu arī visām pārējām pasaules tautām, jo, iespējams, kāds bahutietis uzskatīs, ka kauslīgākās tautas mīt Ruandā, amerikāņi pretendēs uz ēdelīgākās nācijas godu (jo problēmas ar lieko svaru tur ir vēl lielākas nekā pie mums), savukārt Lieldienu salu iedzīvotāji būs nešaubīgi pārliecināti, ka franču bohēma pret polinēziešu svētkiem ir pupu mizas.
Jezgā ap «Panorāmas» sižetu – kā daudzos šādos gadījumos – būtība (proti, cietusī meitene) palikusi otrajā plānā. Priekšplānā ir ar «suģestijas spēju» apveltītie čigāni, no kuriem «vairāki» tās izmanto ļaunprātīgos nolūkos, un tie, kas nekavējās izmantot cietušo meiteni lētas politikas taisīšanai un atgādināšanai par savu eksistenci.
«Panorāmā» demonstrētais materiāls ir mēģinājums (tiesa, neveiksmīgs) pieskarties vie-nam no «modernās» sabiedrības tabu – krēslas zonai, kurā zinātnes un tehnikas attīstība nav iesniegusies daudz tālāk kā pirms tūkstoš gadiem un par kuru nav pieņemts «skaļi» runāt. «Modernais» cilvēks, kas ir apgādāts ar tehnoloģijām no kāju pirkstiem līdz pat ausu galiem, ikreiz, kad viņa ceļu šķērso mazs, piemīlīgs un melns kaķēns, kad runa ir par «lāstu», «ļaunu aci» un tamlīdzīgām neizprotamām lietām, kļūst līdzīgs savam tālajam pirmsencim, kas «sakārtoja» pasauli, visās malās sabāžot dievus, dievības, garus un mošķus. Mūsu sencim nebija problēmu arī ar anomālijām – neko tādu, kas būtu novirzījies no «normas», vispārējās «likumības», neregulārs. Visam bija sava noteikta vieta, un viss bija saistīts ar visu.
«Modernais» cilvēks ir spējis «sakārtot» dievus, visbiežāk atstājot tikai vienu. Tiesa, šo «vienu» ir tik daudz un viņi ir tik atšķirīgi, ka par kārtību var runāt tikai nosacīti. «Modernais» cilvēks ir tiecies zinātniskot visu ap sevi un sevī. Taču kāds mazumiņš ir palicis pāri, ko nav izdevies iebāzt nedz formulās, nedz likumos, nedz vienādojumos, nedz arī definīcijās.
Ar atlikumu vieni taisa biznesu (un nevarētu teikt, ka viņiem neveicas), otri izmanto to, lai manipulētu ar lielāku vai mazāku sabiedrības daļu, citiem tas ir izklaides, hobija «objekts», vēl citiem – vienkārši arods.
