Deviņdesmito gadu beigās Rīgā notika kāds pasākums, kas izraisīja mūsu austrumu kaimiņā Krievijā dziļu sašutumu.
Deviņdesmito gadu beigās Rīgā notika kāds pasākums, kas izraisīja mūsu austrumu kaimiņā Krievijā dziļu sašutumu. Tas bija tā dēvētais pensionāru dumpis, kad kādā marta pusdienlaikā pie galvaspilsētas pašvaldības ēkas pulcējās pāris simti pensionāru. Vairums no viņiem runāja krievu valodā, un, ja godīgi, – tad tur viņi bija sanākuši neba nu sava sliktā stāvokļa dēļ. Ar karotēm sitot pa tukšiem kastroļiem, šie cilvēki izrādīja neapmierinātību, kam drīzāk bija politisks raksturs. Tā kā veco ļaužu uzvedība bija visai izaicinoša, tika bloķēta viena no Rīgas galvenajām ielām un pie darba ķērās policija. Protams, kur ir spēks no vienas puses, līdzīgu reakciju var sagaidīt no otras…
Tā kā biju šā notikuma aculiecinieks, droši varu apgalvot, ka tie šaušalīgie kadri, kurus tās pašas dienas vakarā rādīja visi Krievijas televīzijas kanāli, bija ļoti pārspīlēti. Krievija, izmantojot šo notikumu, Latviju nekavējoties padarīja par vispasaules neliešiem, kas tik vien zina, kā sist nabaga cittautiešu pensionārus, kuri cīnās par savām svētajām tiesībām. Tiktāl par svešiem ganiem mūsu ganībās.
Jau pagājusi vesela nedēļa kopš Krievijā daudzās pilsētās nenorimst pensionāru protesti. Līdz šim atvieglojumu sistēma miljoniem Krievijas iedzīvotāju nodrošināja bezmaksas sabiedrisko transportu un medicīnisko aprūpi. Tagad to vietā apmēram 30 miljoniem pensionāru, invalīdu un kara veterānu paredzēts izmaksāt kompensācijas. Savulaik bezmaksas komunālie pakalpojumi, medicīniskā aprūpe un izglītība bija padomju sistēmas pamats, kas mudināja sabiedrību pilnībā paļauties tikai uz valsti un tās labvēlību. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu liela daļa privilēģiju izzuda arī Krievijā, bet citas tomēr pastāvēja.
Protestētāji vairumā gadījumu uzskata, ka naudas kompensācijas ir tik mazas, ka pensionāri nevar samaksāt ne par sabiedrisko transportu, ne zālēm un īri. Protesta akcijas aptvērušas visu valsti – no Maskavas apgabala līdz Tālajiem Austrumiem. Krievijā tagad nonākuši pie secinājuma, ka, turpinot līdzšinējo valsts paternālo praksi, radīsies arvien lielāki robi budžetā.
Par kompensāciju mehānisma reformu Krievijā runāja jau sen. Pagājušā gada vidū tika pieņemti atbilstoši likumi, kuros kā galvenā dominante bija sistēmas maiņa. Paredzēts, ka turpmāk pensionāri un invalīdi saņems nevis abstraktas priekšrocības (bezmaksas transports, zāles un komunālo tēriņu kompensācija), bet palīdzību naudā. Beigās gan viss iznācis saskaņā ar veco teicienu: gribējām, kā labāk, sanāca kā vienmēr. Vēl šonedēļ varēja dzirdēt prezidentu Putina kungu un viņa ministrus sakām, ka likumu teorija nesaskan ar reālo situāciju. Pirmkārt, naudas izmaksa uzvelta uz kamiešiem vietējām pašvaldībām, kurām jau tā nav līdzekļu, bet no federālā budžeta vēl nav saņemts ne rublis. Otrkārt, bez grēka nebūs arī pašreizējie Krievijas prezidenta diktatoriskā kursa oponenti, kas ierēdņu neizdarību veikli izmantoja.
Ja atceramies notikumus Rīgā un tobrīd valdošo gaisotni, var vilkt zināmas paralēles. Neapmierinātība, jo situācija nav tik rožaina, kā paredzēts likumos. Rezultātā veikli aģitatori ielās var dabūt neapmierināto pūļus ar plakātiem “Putins ir ļaunāks par Hitleru” rokās.
Interesanti pavērot, kā Krievijā tiks galā ar šo situāciju. Pēc Rīgas pensionāru grūstīšanās ar policistiem no kaimiņiem dzirdējām visu, kas tiem ienāca prātā. Krievijā aina nudien ir pavisam citāda. Tur ir gan armija, gan “stekoti” miliči. Astoņdesmito gadu beigās kalnraču protestus bijusī PSRS salauza pa savam prātam – ar armijas brutālu spēku. Kādi argumenti būs spēka vienību arsenālā pret pašu valsts pensionāriem un invalīdiem?
