Virsrakstā minētās izvēles priekšā kinoskatītājs ir šonedēļ, kad no ekrāna nebeidz dunēt vardarbīgi noskaņotu vīru soļi.
Virsrakstā minētās izvēles priekšā kinoskatītājs ir šonedēļ, kad no ekrāna nebeidz dunēt vardarbīgi noskaņotu vīru soļi. Banku aplaupīšanas tēmu turpina Brūss Viliss, Billijs Bobs Torntons un Keita Blanšeta Barija Levinsona jaunākajā filmā «Bandīti», bet režisors Džons Mūrs savā spēlkino debijā «Ienaidnieka aizmugurē» pievērsies kara tēmai.
Reiz senos laikos astoņdesmito gadu beigās caur pilnām kinozālēm ceļu uz paliekošu vietu skatītāju atmiņā sāka Barija Morova stāsta «Lietus cilvēks» vēlāk oskarotais ekranizējums – Dastina Hofmana atveidotā īpatņa Reimonda Babita un viņa nolaupītāja brāļa Čārlija (Toma Krūza) garais un nostalģiskais ceļojums. Liels nopelns vienkāršā stāsta iejūtīgajā interpretācijā bija ne tikai Hopfmana tēlotajam autisma pārņemtajam galvenajam varonim, bet arī režisoram Barijam Levinsonam – cilvēkam, kas jau tobrīd varēja atskatīties uz vismaz divdesmit gadu ciešām attiecībām ar kinomākslu un kura režijas debija 1982. gadā – filma «Bufete», veltījums zēna gadiem piecdesmito gadu Baltimorā ASV Austrumkrastā – uzskatāma par «Lietus cilvēkā» vēdījošo noskaņu tīrradni. Abas filmas vienlīdz izmisīgi un nenogurstoši piesauc ikviens, kam, gadiem ritot, atkal un atkal iznāk vilties Levinsona vēlākajos ražojumos. Kopš minētajiem laikiem režisora devīze, šķiet, bijusi «ne gadu bez jaunas filmas», un nav bijis ilgi jāgaida uz preses slejās paustiem lūgumiem apžēloties par sevi, skatītājiem un – kvalitātes vārdā – kaut mazliet piebremzēt.
Levinsons tomēr nejūtas ne noguris, ne neapmierināts. Vismaz spriežot pēc izteikumiem Londonas filmu festivāla apmeklējuma laikā pagājušogad, kad tur tika izrādīts viņa jaunākais veikums ar Brūsu Vilisu un Billiju Bobu Torntonu galvenajās laupītāju lomās filmā, kura, pēc Levinsona vārdiem, tapusi īpaši viegli (tam nevar neticēt) un kuras nosaukuma meklēšanai laika, šķiet, arī nav tērēts pārlieku daudz, izvēloties vārdu, kas skaidri un saprotami raksturo varoņu pamatnodarbošanos, dzīves saturu un aicinājumu – ne vairāk, ne mazāk kā vienkārši «Bandīti». Džo un Terijs uzskata sevi par varen slīpētiem zeļļiem, kuriem ne tikai izdevies izbēgt no cietuma, bet padomā, pašuprāt, viltīgs banku laupīšanas plāns. Viss tomēr nerisinās, kā paredzēts. Sevišķi, kad draugu «profesionālo» saskaņu draud izjaukt nez no kurienes uzradusies sieviete (Keita Blanšeta)…
Par karastāstu «Ienaidnieka aizmugurē» sakāms vienīgi tas, ka tik garu filmēšanas procesu autors uzņēmies pārraudzīt pirmoreiz. Līdz šim Īrijā dzimušais un augušais Džons Mūrs veidojis daudz kompaktāka žanra darbus – reklāmas klipus. Džīna Hekmena tēlotais admirālis Reigarts rod sevī gana cilvēciskas līdzjūtības un solidaritātes, lai izšķirtos pretoties priekšrakstiem un glābt ienaidnieka aizmugurē notriekto likteņa varā pamesto leitnantu (Ouvenu Vilsonu), par kura muļķīgo dedzību agrāk pats tik bieži īgņojies. Noklusēt stāsta nobeigumu varētu likt vienīgi smalkjūtība – pilngadīga persona, kurai atrisinājums līdz pēdējām sekundēm paliktu nenojaušams, varētu pamatoti sākt šaubīties par savu rīcībspēju un to, vai vēlēšanu tiesības tai piešķirtas likumīgi. Tas gan nenozīmē, ka Mūra filma popularitātes ziņā atpaliktu, piemēram, no viņa veidotās «Adidas» reklāmas: vismaz Latvijā «Ienaidnieka aizmugurē» dažas nedēļas pēc parādīšanās uz ekrāniem atzīta par vienu no apmeklētākajām.
