Psihoterapeita palīdzību cilvēks meklē, kad ir apjautis: kaut kas dzīvē nav kārtībā, nav, kā gribētos. Varētu kaut ko mainīt, taču viņš nezina, ko un kā.
Psihoterapeita palīdzību cilvēks meklē, kad ir apjautis: kaut kas dzīvē nav kārtībā, nav, kā gribētos. Varētu kaut ko mainīt, taču viņš nezina, ko un kā.
Un tieši vajadzība kaut ko mainīt ir galvenais dzinulis, lai dotos pie psihoterapeita. Konsultācijā cilvēks kopā ar ārstu mēģina saprast, kas tieši viņu neapmierina. Tas ir darbs, kas jāveic mediķim un pacientam kopā, un, lai sasniegtu veselīgas un stabilas pārmaiņas, ir vajadzīgs laiks, pat gadi.
Pēc mentālās veselības sabiedrību var iedalīt vairākās grupās:
apmēram divi procenti – psihiski slimi cilvēki, daļai no viņiem ir diagnosticēta šizofrēnija, da-
ļai – citas psihiatriskās slimības, citi ir potenciāli psihiatriskās slimnīcas pacienti. Ar šo grupu strādā psihiatri, psihoterapija te der tikai izņēmuma gadījumos un bieži paralēli medikamentozai ārstēšanai;
apmēram 80 – 90 procentu – normāli jeb neirotiski cilvēki, kas spēj sakārtot savu dzīvi, tikt galā ar ikdienas stresu, taču reizēm viņus moka šaubas par savām spējām, vainas apziņa, bailes par nākotni. Psihoterapija viņiem sniedz ļoti labus rezultātus;
10 – 20 procentu – robežstāvoklis starp abām šīm grupām. Dzīve šīs grupas cilvēkiem bieži sagādā grūtības, viņi meklē aizmiršanos azartspēlēs, alkoholā, gadījuma dzimumsakaros. Iepirkšanās un pārēšanās ir daļa no tā. Arī šīs grupas pārstāvjiem ir piemērota psihoterapija, taču tā ir ilgstošāka;
tikai 0,5 procenti – psiholoģiski veseli cilvēki, kuriem psihoterapija nav vajadzīga. Viņus dzīve ir lutinājusi, tiem nav bijuši smagi pārdzīvojumi ne bērnībā, ne arī vēlāk. Viņi ir harmoniski un laimīgi.
Psihoterapija nevedina cilvēku prom no realitātes, bet virza uz to, palīdz to pieņemt, salīdzināt ar to. Jūtas ir šīs medicīnas nozares darba lauciņš. Psihoterapija mudina neslēpties no emocijām, bet ļauties tām. Neizsērotas sēras, neizsāpētas zaudējuma sāpes var kļūt par depresijas cēloni.
Ir vispārzināms fakts par bērnības atmiņu iespaidu uz turpmāko dzīvi. Ja cilvēks jau no agras bērnības ģimenē ir jutis izsmieklu, viņam arī vēlāk dažādās situācijās liksies, ka citi viņu apsmej. Tas ir kā apburtais loks: cilvēks pret to aizsargājas, kļūdams neuzticīgs, sarkastisks, aizdomīgs un galu galā patiešām smieklīgs. Pašam lauzt šo modeli ir ļoti grūti.
Jūs varat ierasties uz konsultāciju veselības centrā «Juventa». Tikai iepriekš ir jāpierakstās, jo tā jūs sev rezervējat 45 minūtes psihoterapeita laika. Reģistratūrā tiek prasīts jūsu uzvārds, bet tikai tādēļ, lai noformētu maksājuma dokumentu. Nevienam nebūs iebildumu, ja minēsiet pirmslaulības uzvārdu, tikai vārdu vai pat pseidonīmu.
