LLU Studentu teātris savu 65. pavasari atzīmē ar jaunu muzikālu izrādi «Melnās krēpes».
Hermaņa Paukša lugas «Melnās krēpes» iestudējums, kura pirmizrādes Studentu teātra telpās Jāņa Čakstes bulvārī 5a notiks 3., 4. un 7. jūnijā pulksten 20, vienlaikus būs arī režisores Astras Kacenas diplomdarbs Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. «Beidzot esmu pieņēmusi lēmumu pabeigt maģistra studijas, kuras vairākkārt esmu te sākusi, te atlikusi,» atzīstas A.Kacena, kura pie Jelgavas Studentu teātra «režijas pults» ir jau no 1983. gada.– Vai šis fakts iestudējumam uzliek kādu īpašu zīmogu?Ir striktāka atskaites sistēma. Ja parasti izrādes, vismaz man, top vairāk intuitīvi, tad uzdevums šo intuīciju ļoti saprotami, profesionāli motivēt. Protams, tas ir jauns azarts un cita gradācija. Praktiķi jau daudz nejautā, kāpēc tā dara, bet strādā pēc mākslinieciskās izjūtas. Tagad izjūta un tēlu sistēma jāieliek noteiktos jēdzienos.– Hermaņa Paukša dramaturģijai pievēršaties ne pirmo reizi, pirms dažiem gadiem par tādu kā Jelgavas Studentu teātra vizītkarti kļuva «Muitnieka māja» – parodija romantiskā cinisma manierē, kā to nodēvējis pats autors. Ļoti aktuāla, varētu teikt, sabiedriski politiska luga. Ar ko tagad ieinteresēja «Melnās krēpes»?«Muitnieka māja» tajā brīdī bija viens no «svaigākajiem» H.Paukša darbiem, savukārt «Melnās krēpes» ir luga «ar bārdu» – tā sarakstīta vēl dziļos padomju laikos, ja nemaldos, astoņdesmito gadu vidū. Stāsts ir par divām lauvām, Āfriku un brīvību. Bez lauvām lugā darbojas vēl tikai kopējs, kas ir persona «bez vārdiem».Arī «Melnās krēpes» savā laikā bija sociāli asa luga, kā tāda tā arī tika uztverta – lauvu krātiņu jeb cietumu asociējot ar sociālistisko sistēmu. Šodien, kad esam atvērti pasaulei un neesam ne aiz sienas, ne režģa, izrādās, brīvības tēma skan joprojām – tā vienmēr ir cilvēka gara, viņa personības objekts.– Lauvas, kas nāk no zoodārza, šodien gan raisa vēl citas asociācijas.Ja kas, arī šo politisko analoģiju mēs kādā mirklī mēģināsim apspēlēt. Bet būtībā runa ir par iekšējo un ārējo brīvību. Ārējā brīvība vienmēr atkarīga no šķēršļiem, kas lielāki vai mazāki, tomēr praktiski ir neizbēgami, bet iekšējā brīvība ir katra paša izvēle un gara dzīves sastāvdaļa.Izrādi veidojām, inspirējoties no Hermaņa Paukša, bet tomēr viņu arī transformējot. Ļaundari – lauvu kopēju – pārveidojām par vienu no rokgrupas dalībniekiem un izveidojām paralēlu sižetu par jauniešu grupu, kas meklē vietu muzicēšanai, līdz tiek atrasta… lauvu mītne! Savukārt lauvas nokļūst kāda mūziķa sapnī.– Izklausās gana sarežģīti.Tāpēc labāk noskatīties izrādi! Atklāšu vēl, ka, lai sajustu īsto «garšu», iestudēšanas procesā aktieri tik tiešām pabija īstā lauvu mītnē (tiesa, zvēru karalim pretējā režģu pusē). Jāpiebilst, ka izrāde būs eksperimentāla un top sadarbībā ar Jelgavas Bērnu un jauniešu mūzikas klubu un grupu «On The Roof».– Muzikālas izrādes Studentu teātrī gan nav nekāds jaunums.Roka atslēgā būs gan jaunums! Ja atcerējāties «Trīs musketierus», ko iestudējām teātra sešdesmitgadei, tad toreiz dziedājām uz fonogrammas, bet te rokgrupa skanēs «dzīvajā». – Afišā kā izrādes muzikālā noformējuma konsultante minēta Ieva Reinberga. Ieva ir mūzikas kluba sabiedrisko attiecību vadītāja un pati arī dziedās izrādē. Viņa izveidojusi ļoti skaistu mūzikas partitūru, kurā labi iekļaujas tieši brīvības ideja. Galu galā roks jau tiek uztverts kā kliedziens pret netaisnību. Šķiet, mums izdevās abas līnijas – Hermaņa Paukša un muzikālo – saslēgt vienotā atslēgā.– Kaut «Melnās krēpes» saucat par eksperimentālu izrādi, tā tomēr būs tradicionāla vismaz tādā izpratnē, ka ir aktieri, skatītāji un strikta dramaturģija. Bet Studentu teātris slavens ar vēl kādu darbības virzienu – improvizāciju, kuras izpausme ir teātrasporta mači.Teātrasportu spēlējam regulāri, katru mēnesi. Ar izrādēm ir tā – to vienreiz noskatās, un viss, uz kafejnīcas stilā veidoto «Le Cafe de Theatre» varbūt kāds arī atnāca vairākreiz… Savukārt improvizācija un teātrasports ir katrreiz kas jauns, tur arī veidojas pastāvīgais skatītājs. – Jaunās izrādes afišās varam lasīt – LLU Studentu teātris. Citreiz pozicionējaties kā Jelgavas Studentu teātris. Vai tas notiek apzināti? Kā īsti jūtaties – vairāk Lauksaimniecības universitātei vai Jelgavas pilsētai piederīgi?Tas ir tāds burvīgs duālisms. Mums ir panākumi studentu vidē, šopavasar par Andra Zeibota «Jamuleja un Tupa» iestudējumu saņēmām Latvijas Studentu teātra dienas balvu – Āksta cepuri. Protams, esam LLU teātris, bet vai tad Jelgavā ir vēl kādi citi studenti? Tāpēc ar pilnām tiesībām varam sevi saukt arī par Jelgavas Studentu teātri. Es Jelgavu uztveru kā universitātes pilsētu, un es tur neredzu īpašu pretrunu. Teātris atrodas pilsētā un ir atvērts visiem jelgavniekiem, ne tikai studentiem. Tas izpaudās kaut vai Mākslas dienās un nesenajā Muzeju naktī, kad mūsu telts bija pieejama jebkuram interesentam.Arī pilsēta mūsu teātri, domāju, ir akceptējusi kā tās sastāvdaļu. Gan ar atbalstu, gan ar skatītājiem – mūsu pamatauditorija, protams, ir studenti, bet izrāžu apmeklētāju vidū netrūkst pilsētas inteliģences pārstāvju.
