Sekojot zemkopības ministra Andra Rāviņa aicinājumam ar konkrētiem piemēriem saukt vārdos tos labības pārstrādātājus, kas jau tā karstajā ražas laikā lauksaimniekiem sagādā papildus problēmas.
Sekojot zemkopības ministra Andra Rāviņa aicinājumam ar konkrētiem piemēriem saukt vārdos tos labības pārstrādātājus, kas jau tā karstajā ražas laikā lauksaimniekiem sagādā papildus problēmas, «Zemgales Ziņās» pabija Vilces pagasta zemnieku saimniecības «Klētnieki» īpašnieks Zigurds Pablaks.
Pagājušā nedēļā zemniekam «Rēzeknes dzirnavnieka» graudu pieņemšanas punktā Elejā likts parakstīt kārtējo uzņēmuma ģenerāldirektora H. Čibuļa parakstīto paziņojumu. Tajā uzskaitīti vairāk nekā desmit graudu ražotāji (no Jelgavas rajona sarakstā figurē vēl divi zemnieki no Vilces – Ilmārs Šalkovskis un Dzintars Zamežs, kā arī kooperatīvā sabiedrība «Svētes grauds» un Sesavas pagasta zemnieks Pēteris Knope), kam ne vēlāk kā līdz 1. septembrim naudā vai ar nodoto graudu vērtību atmaksājama saņemtā avansa summa kopā ar attiecīgajiem procentiem. No uzskaitītajiem ražotājiem «var pieņemt graudus daudzumā, kas ir avansa summas (ar procentiem) robežās. Graudi, kas jebkādu iemeslu dēļ būs pieņemti virs avansa summas, tiks uzskatīti kā pieņemti uzglabāšanā,» teikts paziņojumā. Z. Pablaks zināja teikt, ka tas nav vienīgais saraksts un ka tajā figurē tie ražotāji, kas, sekojot graudu pirkuma līgumā ierakstītajam punktam, ka «samazināt graudu iepirkuma cenu var tikai saskaņojot to ar Pārdevēju», nav piekrituši dzirnavnieka augusta sākumā izplatītajam paziņojumam par līguma izmaiņām, saskaņā ar ko tika samazināta iepirkuma cena un pārdevējam par sliktu mainīta norēķināšanās kārtība. Nepiekrītot līguma laušanai, attiecīgie ražotāji cita starpā tolaik norādījuši, ka arī pārstrādātājiem tāpat kā ražotājiem tūlītējas nenorēķināšanās gadījumā katru mēnesi jāpiemaksā paša dzirnavnieka zemniekiem noteiktais kredītprocents, jo zemnieku nauda taču ir tikpat līdzvērtīga. Interesanti, ka visi ražotāji par atteiktajiem līgumiem uzzinot tikai tad, kad praktiski jau norēķinājušies ar pārstrādātājiem par saņemto kredītu vai jau pārsnieguši nepieciešamo apjomu. Tas nozīmē izrēķināšanos ar tiem, kas, kā saka, nav ar mums. Lai gan līgumā figurē tādi termini kā saskaņošana un vienošanās, praktiski tas nozīmē tikai pārstrādātāju diktātu un ražotāju problēmas. «Klētnieku» saimniecībai šinī gadījumā, neskatoties uz marta sākumā noslēgto līgumu, pēkšņi jādomā par to, kā realizēt vairāk nekā trīssimts izaudzētās kviešu tonnas un miežus. Saimnieks ziedojis veselu dienu un interesējies vai visās iespējamās vietās par graudu nodošanas iespējām. Tā Bauskas putnu fabrika par lopbarības kviešu tonnu maksā 50, bet par miežu tonnu 40 latus. Tā jau ir tikai pašizmaksas vai pat vēl mazāka cena, par kādu vispār nav nozīmes labību audzēt. Tukuma lopbarības kombināts un Iecavas putnu fabrika maksā 70 latus. Taču norēķināšanās izstiepta astoņu mēnešu garumā. Arī attāluma pārvarēšana prasa pārāk lielus līdzekļus. «Un tas laikā, kad tikko esam iekopušies, atbrīvojušies no usnēm,» skumji atzīst zemnieks un prognozē, ka 1992. gada atkārtošanās lauksaimniecībai būs stipri kaitējusi un tās sekas daudzi tik vienkārši nevarēs aizmirst, jo vienai problēmai seko nākamā un sākas ķēdes reakcija. Z. Pablaks labību audzē 154 hektāros un tikai kvalitatīvas šķirnes – Kanādas firmā «Dobele Agra» iegādāto vācu ziemas kviešu šķirni ‘Kontrasts’, zviedru vasaras kviešus ‘Satū’ un alus miežus ‘Rasa’, kam raksturīgs ne vien augsts lipekļa saturs, bet arī visai pieņemama tā kvalitāte. Jau gatavojoties pļaujai, «Klētnieku» saimnieks izdevīgi, par latu kilogramā, realizējis desmit cūkas. Un pašreizējā situācijā, pats pret savu gribu būšot spiests paildzināt kombaina pirkšanas saistību izpildi. Bet ziemāju sējas liktenis neesot zināms, jo gluži vienkārši trūkstot līdzekļu degvielas un sēklas iegādei. Arī pārdot vairs neesot ko. Ja nu vienīgi dvēseli velnam. Neloģiski šķiet, ka akcīzes nodoklis tiek atmaksāts tikai par patērēto dīzeļdegvielu, it kā benzīns, kas lielos daudzumos nepieciešams tieši ražas vākšanas laikā, nebūtu degviela. Izmēģināts arī kredīta ņemšanas variants. Diemžēl 24 operatīvāk pieejamā aizņēmuma procenti uzskatāmi par pārāk «sālītiem». Savukārt graudu nodošana glabāšanā, ja jau reiz pārstrādātāji uzsākuši vienpersoniska diktāta politiku, var izvērsties visai neizdevīga – graudus var atļauties glabāt tik ilgi, kamēr par tiem vispār vairs nevajadzēs maksāt. Nav skaidrības arī par glabāšanas izcenojumiem. Zemniekiem teikts, ka mēnesī par tonnu jāmaksā 2,30 lati, bet «Rēzeknes dzirnavnieka» ģenerāldirektors H.Čibulis telefonsarunā apgalvoja, ka lats. Uz papīra fiksētu skaitli aptaujātie zemnieki sakās neesam redzējuši. Vairāki atzīmēja, ka viņus uzmanīgus darot fakti, ka viņnedēļas beigās lipekļa saturs graudos no līdzšinējiem 27 -28 procentiem nokrities līdz 20 un zemāk procentiem. Iespējams, ka tas tik tiešām tā esot. Bet tikpat labi neesot izslēgts, ka tas nav kārtējais paņēmiens, kā samazināt izmaksājamā naudas daudzuma apjomu. Apzinoties, ka tas ir tikai teorētisks pieņēmums, zemnieki, ar laika un līdzekļu trūkumu aizbildinādamies, pagaidām vēl neesot nobrieduši veikt neatkarīgu graudu analīzi.
Kamēr zemnieki piemin velnu un graudus solās vest uz prezidenta Ulmaņa sētu Rīgas baložiem izbarot, pārstrādātāji, šajā gadījumā jau minētā «Rēzeknes dzirnavnieka» ģenerāldirektora personā, min pretējo polu un teic, ka zemnieki kaut pie paša Dieva tā kunga var griezties, bet kamēr naudas nebūs, tikmēr – nekā. Februārī, kad slēgti līgumi, situāciju vasarā prognozēt bijis neiespējami. Šogad neizdevies kā pērn saņemt izdevīgu Somijas kredītu un par visu norēķināties. Arī turpmākais atkarīgs tikai un vienīgi no tā, vai izdošoties tikt pie naudas.
Katrā gadījumā turpmāk zemniekiem krietni nopietnāka uzmanība pievēršama darījumu līgumiem, kas tiek parakstīti, lai nepieļautu «spēli tikai uz vieniem vārtiem vien», kā tas šajā ražas sezonā notiek. Līgums, kurā vienai pusei paredzētas tikai tiesības, bet otrai – tikai pienākumi, uzskatāms par nekorektu un aizdomas izraisošu. Tiesa, vienotas nostājas un pietiekamas juridiskās kompetences gadījumā attiecībā pret «Rēzeknes dzirnavnieka» izmaiņām zemnieki savas tiesības tik tiešām varētu mēģināt aizstāvēt tiesā, jo uzņēmumam ne visām izmaiņām izdevies nodrošināt perfektu atkāpšanās ceļu no savām sākotnējām saistībām.
