«Lediņu» vasaras nometņu vadītājai Aigai Dzendoletto raksturīgas, kā viņa pati saka, dullības un trakas idejas. Tās pārsteigušas un visbiežāk jau iepriecinājušas galvenokārt bērnus.
«Lediņu» vasaras nometņu vadītājai Aigai Dzendoletto raksturīgas, kā viņa pati saka, dullības un trakas idejas. Tās pārsteigušas un visbiežāk jau iepriecinājušas galvenokārt bērnus. Aigas dzīve bijusi raiba kā rakstaina zeķe, kurā ieadīts daudz gaišu pavedienu. Bet tajā netrūkst arī tumšo krāsu.
Sarunas sākumā vienojāmies, ka intervija nebūs pārāk nopietna, jo Aiga uzskata, ka dzīve ar viņu visu laiku spēlējusies. Tādēļ sevi dēvē par cilvēku, kas uzķeras uz dažādām dullībām, un uzskata, ka pati tāda kļuvusi. Taču patiesībā Aigas dzīve nav bez nopietnības. Ir arī svarīgi notikumi, kas būtiski ietekmējuši viņas likteni.
Atmiņas, kas nekad neizzudīs
Jelgavā Aiga ienākusi pavisam nejauši. Dzimusi un uzaugusi Bauskā, viņa vienmēr teikusi, ka nekad nedzīvošot Jelgavā. Tolaik šī pilsēta viņai vienkārši nav patikusi, taču liktenis visu sagriezis kājām gaisā. Gaišākās atmiņas par savu bērnību Aigai saistītas ar tēti, kuru ļoti mīlējusi un diemžēl agrā bērnībā zaudējusi. Aiga labprāt runā par viņu, jo tētis atmiņā palicis kā ļoti gaišs un mīļš cilvēks.
«Viņš mani sauca par savu mīļmeitiņu. Es lepojos, ka viņš man bija tāds, kāda nebija nevienam – pēc tautības itālis, dzimis Parīzē un deviņu gadu vecumā pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Atceros, ka visās kompānijās viņš bija jautrības uzturētājs, un to esmu mantojusi arī es. Tēta mūža lielākā mīlestība bez ģimenes bija aviācija. Viņš Bauskā savulaik nodibināja aviācijas klubu. Likteņa sakritības dēļ tētis bojā gājis aviokatastrofā,» stāsta Aiga.
Jaukās atmiņas noglabātas dziļi sirdī un nekad no turienes neizzudīs. Tās viņai kļuvušas tik nozīmīgas, ka, būdama padsmitniece, Aiga pie tēta kapa cieši zvērējusi nekad mūžā nemainīt uzvārdu Dzendoletto pret kādu citu, tā saglabājot no tēta kaut mazu daļiņu.
Ļoti liela nozīme viņas personības izveidē bijusi arī mammai:
«Tieši viņa man ļāvusi daudz ko pārdzīvot un izturēt, skolojusi un mācījusi būt godīgai,» teic Aiga.
Ar teātri saindējas pēc pirmās lomas
Ar teātri Aiga saslimusi vēl skolas laikā, kad skolotāja piedāvājusi lugā «Triks un Traks» atveidot Triku. Līdz tam viņa par teātri pat nav sapņojusi, bet pēc tam ar to saindējusies.
Lai labāk iepazītu kultūras dzīvi, pēc vidusskolas Aiga gadu nostrādāja Bauskas kultūras namā un tad iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā, kuru beidza ar atzinību. Diploms viņu pamudināja doties tālāk «pa teātra līniju», un jau drīz Aiga pabeidza augstskolu.
Aigai tuvāks ir darbs ar bērniem, tajā viņa savām fantāzijām dod vaļu. Viņas iztēli veidojušas arī bērnībā daudz lasītās pasakas.
Pretēji poli pievelkas
Dzīve ar Aigu paspēlējusies, kad viņa iepazinusies ar savu vīru. Tas noticis nejauši kādos lielos svētkos:
«Kad ieraudzīju Uldi – man gluži svešu un nepazīstamu cilvēku –, pēkšņi sapratu, ka viņš būs mans vīrs,» smej Aiga.
Patiesībā pēc dabas viņi abi ir izteikti pretēji poli. Tiešām, nepagāja necik ilgs laiks, līdz Aiga ar Uldi, kas tikko bija pārnācis no armijas, apprecējās un devās dzīvot uz Zaļeniekiem, kur pēc tehnikuma viņa sāka strādāt kultūras namā. Uldis atšķirībā no Aigas ir ļoti nosvērts cilvēks, bet sievai liela personība:
«Mans vīrs nav gājis augstās skolās, bet es Uldi apbrīnoju par viņa lielo iekšējo inteliģenci. Viņš ir tik sirdsbagāts, interesants un reizē ļoti kluss cilvēks,» saka Aiga.
Dzīves laikā abi laulātie draugi «pieslīpējušies» viens otram, Aiga kļuvusi piezemētāka, bet Uldis vairs nav tik kluss.
Zaļeniekos ģimene nodzīvoja 15 gadu. Tur piedzimušas abas meitas. Vecākās meitas Santas talants ir zīmēšana, viņai tā lieliski padodas, varbūt tādēļ izvēlējusies studēt ainavu arhitektūru Lauksaimniecības universitātē. Pēc dabas viņa ir izteikta tēva meita. Zīmēšanas talants acīmredzot mantots no Ulda tēta – mākslinieka. Savukārt Signe šogad beigs 9. klasi Spīdolas ģimnāzijā un raksturā ir izteikta Aigas meita. Šovasar vecāki Signē atklāja ko tādu, par ko nav nojautuši līdz šim –viņas lielo un apskaužamo pacietību un mīlestību, kopjot zvēriņus. «Vasarā mums «Lediņos» parasti ir daudz visādu trušu, kāmīšu un citu radībiņu. Redzot to, ar kādu entuziasmu Signe vasarā par viņiem rūpējās, man par meitu veidojas pavisam jauns priekšstats. Vēl gan viņa nav izlēmusi, ko gribētu darīt, bet dzīvniekus viņa mīl,» stāsta Aiga.
Vieta, kur dzīvo paši, rūķi un Salavecis
Kārtējo joku liktenis ar Aigu izspēlējis, kad viņa nokļuvusi «Lediņos».
Aiga ar Uldi nolēmuši, ka vajag kaut ko mainīt un tā ir – dzīvesvieta. Kad vīrs jautājis sievai, uz kurieni viņa gribētu pārcelties, Aiga padomājusi un puspajokam atbildējusi, ka labprāt gribētu māju pie Jelgavas Mežciemā. Abi nosmējušies, un tā arī palicis. Pēc pāris nedēļām Aigai piezvanījusi «Jundas» direktore Silvija Andersone un piedāvājusi darbu «Jundā» un… māju Mežciemā.
Jau otrā rītā Aiga sēdusies mašīnā un braukusi lūkot «Lediņus»:
«Skats neaprakstāms – līdz nepazīšanai izdemolēta un nopostīta dzīvojamā ēka ar biezu «kultūras» slāni apkārt. Pirmā pasaules kara laikā tur bijusi vācu karavīru apmetne, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā – bērnu tuberkulozes slimnīca, vēlāk – vissavienības dzelzceļnieku pionieru nometne. Pēc tam ēka pamesta un atstāta visiem vējiem.»
1997. gadā pilsētas Dome šo vietu nodeva «Jundas» rīcībā. Šodien Aiga ar savu ģimeni «Lediņos» ir «iekšā ar sirdi un dvēseli». Notikumi «Lediņos» risinās visu cauru gadu.
Piecu gadu laikā māja un tās apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Bet Ziemassvētkos «Lediņi» pārtop īstā pasakā. Ap ziemas saulgriežiem tur sabrauc daudz bērnu, lai satiktu nevis Ziemassvētku vecīti, bet tieši Salaveci, kas tur uz mēnesi apmeties dzīvot īpaši iekārtotā ziemnīcā. Tur viņš steidz apdarīt savus Ziemassvētku darbus, un bērni mutēm vaļā skatās, kā «Lediņos» saimnieko, rotaļājas un gatavojas Ziemassvētkiem rūķi, kā virtuvē smaržo rūķu vecmāmiņas ceptās piparkūkas, kā kamīnā deg malka. Viss notiek ļoti nopietni un pa īstam. Programma katru gadu mainās, piemēram, pērn galvenais rūķis bērniem, kas tur ciemojas, izsniedza rūķu valsts pilsonību un pasi. Bērniem bija ļauts pa atslēgas caurumu palūkoties, kā rūķis strādā un kā reģistrē dokumentus.
«Jau šodien visa mūsu ģimene dzīvo Ziemassvētku noskaņā,» teic Aiga. Viņa joprojām krāj idejas, lai bērniem radītu atkal jaunus brīnumus. «Lediņi» tendēti uz mīļumu, jauku kopā būšanu, nevis skaļumu,» uzsver Aiga.
Atpūtas vietas saimniece ir neizpratnē, kādēļ cilvēki tik maz brauc uz Lediņiem vienkārši tāpat atpūsties un priecāties par to skaistumu, ko sniegusi daba. Tā ir lieliska vieta, kur ģimenei ar bērniem pavadīt nedēļas nogali.
«Mums ir prieks, ja citiem ir prieks. Kamēr neviens tur neko neposta, droši var braukt uz «Lediņiem» un atpūsties. Brauciet, kad jums ir slikts garastāvoklis, un tas noteikti mainīsies!» mudina Aiga.
Viņa ar ģimeni šo vietu joprojām kopj un veido. Lai arī šķiet, ko nu vairs tur darīt, Aiga uzskata, ka ideju un darāmā vēl daudz. «Lediņos» tiek veidots mazo dobumperētājputnu ligzdošanas parauglaukums, un tie visi tik skaisti dzied! Jauki, ka par tradīciju jau kļuvušas regulāras pilsētas Domes darbinieku talkas «Lediņos», tā ir daudzu viņu ģimeņu mīļa viesošanās vieta.
«Lediņi» ir mana šā brīža dzīve un mana būtība,» uzsver Aiga un piebilst, ka viņas krāsainajā dzīves zeķē daudz gaišu pavedienu ievijuši viņai tuvie cilvēki – ģimene, kolēģi «Jundā, kā arī pats lielākais atbalsts un padomdevēja Silvija Andersone.
***
Dzīves laikā Aigas uzvārds pārveidots visneiedomājamākajos veidos, interesantākie ir
* Zandale (kvītī šādu Aigas uzvārdu ierakstījis kurpnieks)
* Dzendarīte (iesaukuši «Lediņu» nometnes bērni)
* Dzentoledo
* Dzeļtoveto
* Džendžaleto
* Dzerkoleto
* Dzemdoleto
* Dzendollo
* Sautoļeto
* Smentoļeto
* Dzied un dejo (sauc draugi)
