Mans galvenais notikums ne tikai iepriekšējā nedēļā vien, protams, bija 25. starptautiskais ledus skulptūru konkurss Harbinā, kur Latvijas komandā palīdzēju tēlniekam Kārlim Īlem. Ar Kārli trijos starptautiskos festivālos (divreiz Magadanā un pērn Jelgavā) jau bijām startējuši, tomēr Ķīnā pieredzētais pārspēj visus iepriekšējos iespaidus. Un ne tikai tāpēc, ka izdevās uzvarēt tik prestižā konkursā, kurā piedalījās 34 komandas no 16 valstīm.Iespaidīga bija jau pati Harbina, lai gan Ķīnas mērogā tā ar saviem deviņiem miljoniem iedzīvotāju nemaz īpaši neizceļas. Par to, ka tā ir ledus un sniega tēlnieku Meka, bijām dzirdējuši no kolēģiem citos pasākumos. Šajā nozarē Harbinas festivāls ir ievērojamākais gada notikums pasaulē. Ir pat divi festivāli – pēc ledus skulptūru konkursa, kurā piedalījāmies mēs, tūlīt pat notiek sniega skulptūru sacensība. Savas skulptūras «Alise brīnumzemē» skici uz Harbinu aizsūtījām decembrī, un varējām būt gandarīti, kad saņēmām uzaicinājumu piedalīties klātienē. Nebijām gluži pirmie viesi no Latvijas – pirms pāris gadiem Harbinas festivālā startēja Pāvilostas duets Zigmunds Vilnis un Ainars Zingniks.Ziemā, kas kontinentālajā Harbinā aizrit visai stabilos mīnus 25 – 30 grādos, kā materiālu dažādiem veidojumiem izmantot ledu un sniegu jau kļuvis par pašu ķīniešu tradīciju. Turklāt ne tikai dažādu izmēru slidkalniņi, bet veseli nami piecu sešu stāvu augstumā. Pilis, cietokšņi, dažādas ledus sienas. Tikko ieradāmies, mūs aizveda uz tā saucamo ledus pilsētu, kur bija pat baznīca no ledus. Naktī visas šīs būves tiek izgaismotas. Tas tik tiešām bija kas prātam netverams, tāds pozitīvs šoks.Par mērogiem liecina arī vēl kāds fakts – ledus un sniega festivālu rīkošanā Harbinā iesaistīti 50 tūkstoši cilvēku (te nu der atcerēties, cik iedzīvotāju ir Jelgavā). Paša festivāla organizācija līdzīga kā mums – tas noris slēgtā parkā, un apmeklētājiem jāpērk ieejas biļetes. Tikai parks gan nav tik mazs kā Uzvaras parks Jelgavā.Strādāt nācās saspringti – skulptūru gatavošanai tika atvēlētas divas ar pusi dienas. (Jelgavā dotas trīs, bet mēs ļaujam rosīties arī ārpus oficiālās darba dienas, tas ir, pirms brokastīm un pēc vakariņām.) Harbinu apskatīt izdevās tikai pēc festivāla, kad lidmašīnu gaidot, iznāca viena brīva diena. Pilsēta ar savu apmēram simt gadu vēsturi ir samērā jauna un sākotnēji bijusi cariskās Krievijas sastāvdaļa. Daudz gan mīnus 28 grādu aukstumā nepastaigāsi. Pilsētas panorāmu izdevās apskatīt, ceļoties pāri upei ar gaisa tramvaju līdzīgi kā Siguldā. Pārsteidza vēriens – ja jaunie nami, tad augsti un lieli, ja ledus būves, tad pamatīgas, ja uguņošana, tad grandioza. Tādu, kāda bija ledus skulptūru festivālā, vēl savā mūžā nebiju redzējis. Tāpēc jo lielāks prieks par mūsu darba augsto novērtējumu. Eiropiešu festivālā nebija daudz, arī no 20 žūrijas locekļiem no mūsu pasaules daļas bija tikai labi ja pāris cilvēku. Nu par miljardu lielāka auditorija (klāt bija TV, prese un citi mediji) uzzināja, kas ir Latvija un Jelgava.
