Ziemas vidū pār upēm tiek iemītas ledus takas, kas gājējiem iztaisno ikdienas ceļus, kā arī aizved uz zemledus makšķernieku āliņģiem, tomēr trūkst noteikumu, kas reglamentētu, kā būtu jāpārvietojas pa aizsalušiem ūdeņiem.
Lielupes ledus taku, kas savieno Valgundes pagasta agrākā Saulkrastu ciema mājas ar Kalnciemu, izveidojis pensionārs Andrejs Naičuks. Janvāra salam sākoties, pensionārs no decembra beigās atkusnī pakusušā ledus tīrījis sniegu, lai tas netraucē aukstumam piesaldēt klāt. Andrejs teic, ka pie attīrītās takas izveidojusies apmēram 25 centimetru ledus kārta. Citviet tā varētu būt plānāka. Sirmais vīrs piebilst, ka ar automašīnu braukt pa tādu ledu nebūtu prātīgi, bet kājām iet var droši. Viņa sieva Irina Naičuka ar Kalnciemu ir saistīta kopš 1950. gada, kad viņas vecāki Marija un Vladimirs Jurčenko, bēgot no izsūtīšanas uz Sibīriju, pametuši labi iekopto zemnieku saimniecību Latgalē pie Ludzas un pārcēlušies uz Kalnciema strādnieku ciematu. Trīsdesmito gadu vidū Jurčenko pāris – latgalietis un poliete – Kalnciemā iepazinušies, bet Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīcā Jelgavā salaulājušies. «Tēvs, strādājot ķieģeļu ceplī, labi nopelnīja. Tādēļ arī bija nauda, ar ko izveidot saimniecību Latgalē,» paskaidro Irina. No pusaudža gadiem Kalnciemā viņa atceras, ka Saulkrastu ciemā bijis autobusu galapunkts un pārceltuve pār Lielupi, un to izmantoja, lai tiktu uz Kalnciemu. Tieši viņu mājās atradies veikals ar uzkostuvi. «Rīgas – Liepājas šosejas tiltu uzbūvēja tikai sešdesmitajos gados. Ziemā visi gāja pāri pa ledu. Upei pāri brauca arī automašīnas ar Kalnciema ķieģeļiem,» stāsta pensionāre. Atgadījums ceļā uz skoluUgunsdzēsības un glābšanas dienesta Kalnciema posteņa darbinieks Andris Bēms atceras, ka ziemā vai ik dienu pa ledu pāri Lielupei vedis viņa skolas ceļš. Deviņdesmitajos gados vairāk nekā simts Kalnciema skolēnu mācījušies Kalnciema vidusskolā, kas atrodas pie Kalnciema-Klīves baznīcas Lielupes labajā krastā. Tolaik kalnciemnieki vidējo izglītību latviešu valodā varēja iegūt tikai tur. Kreisā krasta ciematā līdz 2006. gadam darbojās krievu Kaigu vidusskola, kuras telpās tagad iemājojusi Kalnciema pagasta vidusskola (ar skolu nosaukumiem šajā pusē ne vienam vien gadījušies pārpratumi!), kas deviņdesmitajos gados pastāvēja tikai kā sākumskola. Iešana pa Lielupes ledu sevišķi puikām bijusi parasta lieta. «Kādā marta rītā pirms gadiem divpadsmit, kad mācījos astotajā klasē, šķiet, skolasbiedrs Vitālijs Andrejevs ņēmās apgalvot, ka ledus ir pietiekami stiprs, lai ietu pāri, kaut gar krastiem jau skalojās ūdens. Droši gājām arī. Te piepeši upes vidū Jurijs Lazuta līdz padusēm iekrita ūdenī. Pats viņš bez mūsu palīdzības tika arī ārā, taču tālāk gan gājām ļoti nobijušies,» atceras A.Bēms. Viņa kolēģis Andrejs Vaivods stāsta, ka pirms gadiem desmit, ejot pāri Lielupei, ielūzusi kāda diezgan korpulenta sieva. Viņš pats ar Hansa dēļa palīdzību steidzies to glābt. «Sievieti kā pludiņu virs ūdens turēja sintētiska auduma mētelis,» atminas Andrejs. Abi glābēji novērojuši, ka mūsdienās skolēni pa ledu iet mazāk. Tas tādēļ, ka viņiem par skolas autobusu nav vairs jāmaksā, turklāt latviešu valodā tagad var mācīties arī Kalnciema pagasta vidusskolā savā ciematā. A.Vaivods, kurš no dežūrām brīvajā laikā piestrādā Kalnciema vidusskolā, uz otru darbu gan ziemā dodoties pa ledus taku. Ir taču starpība, vai tu ej uz garāžu, sildi mašīnu un brauc piecpadsmit kilometru apkārt pa Rīgas – Liepājas šosejas tiltu ar auto vai divdesmit minūtes soļo kājām,» viņš spriež. No Kalnciema vēstures zinātājiem nevienam nav atmiņā, ka kāds Lielupē būtu ledū ielūzis un noslīcis. Staļģenes tiltu atjaunoja samērā nesenTraģēdija uz Lielupes ledus, kur divi brāļi, viens otru glābdami, noslīka, septiņdesmitajos gados notika pie Stūrmaņu mājam, kas atrodas Līvbērzes pagastā apmēram sešus kilometrus lejpus Jelgavas. Ledus taka no Stūrmaņiem uz Valgundes pagasta Vītoliņiem, kur ir tuvākais veikals, iemīta arī šoziem. Taču bērnu Stūrmaņos vairs nav. Mājā, kas sešdesmitajos gados tika būvēta «Liepu» fermas lopkopējiem, atlikuši vienīgi pieaugušie. Salgales pagastā dzimušais un augušais vēsturnieks Guntis Zemītis stāsta, ka arī viņa dzimtā piedzīvota traģēdija, kad, braucot no dievkalpojuma Salgales baznīcā, Lielupes ledū ielūzušas kamanas un braucēji noslīkuši. «Esmu centies ziņas par šo gadījumu atrast baznīcas grāmatā, taču līdz šim tas nav izdevies,» piebilst G.Zemītis. Taču bažas, ka upe var būt dzīvības drauds, dzimtā ir mantotas. «Manām mājām «Zvirbuļi» daudz tuvāk bija Staļģenes skola, taču mājās nolēma – lai nebūtu jāšķērso upe, man tomēr jāiet Salgales skolā (tās vecā ēka atrodas nomaļus uz Emburgas – Iecavas ceļa – red.). Kara laikā uzspridzināto Staļģenes tiltu atjaunoja tikai astoņdesmitajos gados,» stāsta G.Zemītis. Līdz tilta atjaunošanai ziemās Emburgu un Staļģeni vienojušas daudzas ledus takas. Līdz septiņdesmitajiem gadiem pastāvējušās Jaunsvirlaukas pamatskolas 1951. gada absolvents žurnālists Voldemārs Hermanis atceras, ka ziemā fizkultūras skolotājs Vladislavs Stafeckis skolēniem uz Lielupes ledus izveidojis slēpošanas trases. Iepretī Salgales baznīcai pāri upei braukuši arī ar zirga ragavām. Šīs pašas skolas 1973. gada absolvents Arvīds Sproģis, kurš bērnībā dzīvoja Ozolos Svitenes krastā, stāsta, ka apmēram divdesmit metru plato upīti plašajās vietās droši varēja šķērsot, ja divas dienas bija stiprs sals vismaz ap mīnus 15 grādiem. Turpretī šaurajās vietās, arī zem tiltiem, kur upe tek straujāk, arī pēc sala par ledus drošību vajadzējis pārliecināties pamatīgāk. Par bļitkotājiem norūpējusies Aizsardzības ministrija«Ziņas» pērnziem rakstīja par to, ka ne policijai, ne glābšanas dienestam nav tiesību vajadzības gadījumā ierobežot to, kā iedzīvotāji, jo sevišķi zemledus makšķernieki, pārvietojas par ledu. Tie nevienam nepakļaujas. Jelgavas novada pārstāvis Jānis Erno informē, ka šonedēļ pašvaldības saņēmušas Aizsardzības ministrijas aicinājumu izvērtēt iespēju noteikt aizliegumus zināmu nosacījumu gadījumā personām atrasties uz ledus. Šos jautājumus tagad apspriežot novada policijā. Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš par tādu Aizsardzības ministrijas aicinājumu izsakās skeptiski: «Mēs cits citu mudinām rīkoties, bet trūkst skaidras sistēmas, kā panākt vēlamo. Tas ir tāpat kā ar labi domāto Ozolnieku Domes rosināto aizliegumu smēķēt uz daudzdzīvokļu māju balkoniem. Nav taču mehānisma, kādā veidā pārkāpēju varētu saukt pie atbildības. Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums. Ar izmaiņām pašvaldību saistošajos noteikumos vien tur nebūs līdzēts.» Pirms dažiem gadiem ziemā «Ziņas» kopā ar Šauļu kolēģiem apmeklēja Igauniju, kur Monzunda arhipelāga salās ziemās tiek veidoti ledus ceļi, kā arī darbojas to uzraudzības sistēma. Pa ledu iet privātais transports, šādi braucieni pa Rīgas līča ledu tiek piedāvāti kā Eiropā unikāla tūristu izklaide.
