Patlaban muzejs «Ebreji Latvijā», ko vada holokaustu pārdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis, gatavo izdošanai grāmatu par Otrā pasaules kara laikā visslavenāko ebreju glābēju Latvijā Jāni (Žani) Lipki.
Patlaban muzejs “Ebreji Latvijā”, ko vada holokaustu pārdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis, gatavo izdošanai grāmatu par Otrā pasaules kara laikā visslavenāko ebreju glābēju Latvijā Jāni (Žani) Lipki. Riskējot gan ar savu, gan ar sievas un dēla dzīvību, viņš ir izglābis piecdesmit četrus ebrejus, kas bija ieslodzīti Rīgas geto un vēlāk koncentrācijas nometnē. Tas ir ļoti daudz, ja tiek lēsts, ka holokaustā Latvijā izglābts ap četrsimt ebreju.
Ziņas par šo leģendāro vīru ir trūcīgas. Maz ir dokumentu, arī laikabiedru liecību. Tādēļ vēl jo lielāka vērtība ir pētījumam, ko pagājušā gadsimta sešdesmitos gados puslegāli veica Dāvids Zilbermans, pēckara Latgalē dzimis ebreju jauneklis. Viņš, nacionālu jūtu vadīts, gribēja ko tuvāk uzzināt par Jāni Lipki, kas tolaik vēl aizvien dzīvoja savā necilajā mājā Rīgā, Mazā Balasta dambja ielā, un jau kā vecs vīrs baudīja ebreju ārkārtīgu cieņu. Viņa nams bija ierasta apciemojuma vieta ciemiņiem no Izraēlas. Divas reizes gadā – Jāņos un Ziemassvētkos – tur pulcējās izglābtie ebreji ar savām ģimenēm. Par to, protams, nerakstīja padomju laika prese. Taču Dāvids Zilbermans līdz izbraukšanai uz Izraēlu 1971. gadā bieži ir viesojies Mazā Balasta dambja ielā un arī fiksējis gan Lipkes, gan arī ar viņu saistīto cilvēku atmiņas. Jāpiebilst, ka šajos stāstījumos viņš vienmēr ir saukts par Žani. Tāda bija Jāņa Lipkes iesauka savējo vidū. Iespējams, ka tas zināmā mērā kalpoja kā segvārds viņa bīstamajās cilvēku glābšanas gaitās.
Vai vēl ir kādas pēdas?
Vispirms mums, jelgavniekiem, viena interesanta detaļa. Proti, Jānis Lipke dzimis Jelgavā 1900. gada 1. februārī. Viņa tēvs strādājis par grāmatvedi. Bijis kreisi noskaņots, piedalījies 1905. gada revolūcijā un kritis Pirmajā pasaules karā. Māte bijusi mājsaimniece un mirusi 1920. gadā. Vairāk neko Žanis jeb Jānis Lipke par viņiem nav teicis. Varbūt “Novadiņa” lasītājiem ir ziņas par veco jelgavnieku Lipkes ģimeni? Jau lielāka varbūtība, ka kādam varētu būt ziņas par vienu no Lipkes palīgiem Kārli Jankovski. Viņš pēc Otrā pasaules kara dzīvojis Jelgavā, Bebru ceļā, un ar šo vīru tajos pašos sešdesmitajos gados ir ticies minētais pētījuma autors Dāvids Zilbermans. Viņš toreiz Jelgavā ciemos pie Kārļa bijis kopā ar pašu Žani. Par kara laiku neko daudz viņi tomēr nav runājuši. “Ko tur atcerēties! Cilvēkiem bija slikti, un palīdzējām. Vai tad mēs vienīgie tā darījām?” teicis Kārlis Jankovskis.
Kāpēc riskējot palīdzēt?
Vēl joprojām pētniekiem ir mīkla, kāpēc tā sauktie vienkāršie strādnieku cilvēki, kādi bija gan Lipke, gan Jankovskis un vēl daži citi, uzņēmušies šo ebreju glābšanas misiju? Kā atzīst Marģers Vestermanis, daļai ebreju glābēju dominēja reliģiskas jūtas. Proti, tu nedrīksti atstumt vajāto, tev viņam ir jāpalīdz. Tuvojoties kara beigām, ebreju un karagūstekņu glābšanā pat bijis manāms savs aprēķins: “Es palīdzēšu nacistu vajātajam, taču to daru arī tāpēc, ka drīz te ienāks sarkanā armija un mani tad nevarēs apsūdzēt sadarbībā ar vāciešiem.” Ir arī bijuši tādi glābēji, kas vajātos ebrejus slēpuši par maksu. Tas arī varēja būt diezgan pieņemami. Pat slavenais vācu uzņēmējs Oskars Šindlers, par kura drosmi un uzņēmību stāsta augsti godalgotā filma “Šindlera saraksts”, materiāli iedzīvojās, jo panāca, ka savos uzņēmumos Polijā līdz pašām kara beigām varēja nodarbināt un tādējādi no nāves paglābt vairākus simtus ebreju – augsti kvalificētus darbiniekus.
Es nenācu pie tevis pēc naudas
Taču Lipke un viņa atbalstītāji nav zināmi kā īpaši stingras reliģiozas pārliecības cilvēki, arī materiālās ieinteresētības nav bijis. Vairākos gadījumos, kad viņš piedāvājies glābt kādu cilvēku un tas viņam iebildis, ka nav naudas, Žanis atbildējis: “Es pie tevis nenācu pēc naudas!” Kaut arī nav šaubu, ka naudas gan izglābto pārvešanai uz drošāku vietu, kā arī uzturēšanai, ēdināšanai vajadzēja daudz. “Tajā vēsturiskajā situācijā Lipke reāli nevarēja būt svēts, taisnprātīgs vīrs. Viņš prata runāt gan ar ebreju pazemotājiem vāciešiem, gan ar šucmaņiem, ar šņabi vai dārglietām uzpirkt apsardzi, priekšniecību, ietirgot pārtikas produktus,” uzskata Marģers Vestermanis.
Galu galā sakarā ar Lipki izkristalizējies viedoklis, ka šīs glābšanas misijas motīvi ir meklējami viņa romantiskajā personībā. Viņš dvēselē bija (kaut arī bez izglītības) mākslinieks, jūrnieks, un tāds cilvēks varēja sacelties pret pastāvošo netaisnību. Ebreji vienkārši tajā vēsturiskajā situācijā gadījās viņa dzīves ceļā. Tur varēja būt arī citi pazemotie un vajātie. Nav zināms, ko Lipke jutis un domājis sakarā ar komunistiskajām represijām. Zilbermanam viņš ir stāstījis par savu atklāto protestu “čekā”, kur pēc kara viņš diezgan neizprotami tika pratināts par holokaustā apsūdzēto lietām. Toreiz viņš “čekas” virsniekam esot pateicis: “Jūs esat tādi paši bandīti kā fašisti. Tikai viņi šāva sejā, bet jūs pakausī!” Apbrīnojami, ka pēc šāda izlēciena čekisti viņu atlaiduši un vairāk nav traucējuši.
Ļoti interesanta, taču maz zināma ir Žaņa sadarbība ar tā laika Dobeles pagasta vecāko baltvācieti Frici Bīnenfeldu. Lieta tāda, ka 36 izbēgušos ebrejus Lipke no Rīgas (caur dzimto Jelgavu) pārveda uz Dobeles apkārtni. Tur Miltiņu, Mežmaku un Rešņu mājās bija uzticami cilvēki, kas šos bēgļus paslēpa bunkuros. Dzimusī dobelniece tēlniece Rasa Kalniņa – Grīnberga piebilst, ka tajā nežēlīgajā laikā Dobeles slimnīcā tika sniegta palīdzība gan ebrejiem, gan dezertējušajiem leģionāriem, gan arī kādam agrākajam šucmanim, kam draudēja čekistu represijas. Sākoties padomju okupācijai, pagasta vecākais Fricis Bīnenfelds tika tiesāts par sadarbību ar nacistiem.
Zināms, ka pēckara padomju laikā Lipkem izdevās saņemt atļauju braucienam uz Austrāliju. Tur emigrācijā vēl tagad dzīvo viņa vecākais dēls Alfrēds, kas kara beigās tika iesaukts leģionā. Te, starp citu, ir zināms paradokss. Tēvam izdevās glābt no drošas nāves daudzus nepazīstamus cilvēkus, taču savu tuvāko no frontes grāvjiem viņš pasargāt nespēja. Austrālijas brauciena laikā, kā stāsta Marģers Vestermanis, ebreji savu brīvajā pasaulē nokļuvušo glābēju Žani ar speciālu reisu aizveda uz Izraēlu, kur viņu kā valsts Goda pilsoni sveica parlamentā (knesetā). Šis tituls ir piešķirts arī viņa sievai Johannai Lipkei, kas, protams, par vīra gaitām zināja.
