Kolhoza «Nākotne» attīstītājs Artūrs Čikste šodienas atmiņās.
Sākums 15. februāra «Zemgales Ziņās».Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū tagadējā Nākotnes ciema vietā bija divas lielākas ēkas – Šķibes skola un divstāvu skolotāju māja, kur tagad atrodas pasts. Blakus, tagadējā Tomsona ielā, bija izveidojies neliels ciematiņš, kurā dzīvoja kolhoznieki. Tajā nebija veikala, tādēļ jaunais priekšsēdētājs to nolēma atvērt. Ciema malā kā bezsaimnieka manta stāvēja kāds ceļu būvētāju pamests vagoniņš, tur tad arī tika iekārtots pirmais veikals, kurā varēja nopirkt pašas nepieciešamākās preces. Par šo soli Artūrs Čikste saņēma rājienu. «Man toreiz bija deviņi gadi. Atceros to dienu, kad tēvs pārnāca mājās un ābeļdārzā raudāja. Viņš bija gribējis cilvēkiem labu, bet atdūries pret to, ka viņa centienus nesaprot. Kad es jautāju mātei, kāpēc tētis raud, viņa atbildēja: «Neej pie viņa. Viņam ir jāizraudas, netraucē!» atminas A.Čikstes meita Inese Pokule.Arhitektūra – Lietuvas avangards«Nākotnes» vadītāja amatā A.Čikste nostrādāja no 1966. gada 15. septembra līdz 1990. gada 1. jūnijam. Viņa laikā Nākotnes ciematā izauga 18 daudzdzīvokļu un 12 tā sauktās vienģimeņu Līvānu mājas, uzbūvēja veikalu, ēdnīcu, bērnudārzu, administrācijas ēku, kur tagad atrodas Glūdas pagasta pārvalde, klubs un Šķibes pamatskola. Nākotnes ciemata arhitekts bija Henrihs Šilgalis, ko A.Čikste noskatīja Lietuvā, kas padomju laikā izcēlās ar oriģinalitāti šajā jomā. Attīstoties ražošanai, Nākotnes ciemata iedzīvotāju skaits izauga līdz astoņiem simtiem. Darbaspēks tiks vests Dobeles un Jelgavas, kā arī Ukrainas un Baltkrievijas, tādēļ Šķibes skolā savulaik bija gan latviešu, gan krievu plūsma. Nav ziņu, ka nacionālās attiecībās starp iebraucējiem un vietējiem Nākotnē būtu bijuši kādi saasinājumi, kaut Latvijā kopumā tā bija problēma. Dzīvokļus jaunuzceltajās mājās dabūja gan latvieši, gan tie, kuri labi strādā un bija iebraukuši no citām padomju impērijas malām. Svētdienās apbraukāja fermas1977. gadā «Nākotnei» tika pievienoti vēl divi kolhozi Jelgavas pusē ar tagadējiem Zemgales un Dorupes ciematiem. Tādējādi, mainot administratīvās robežas, «Nākotne» no Dobeles rajona nokļuva Jelgavas rajonā. Tika uzbūvēti un rekonstruēti lopkopības kompleksi kopā vairāk nekā 1600 govīm un vairāk nekā 15 tūkstošiem cūku. «Nākotnes» ciltslietu zootehniķe Ausma Prieciņa uzskata, ka lopkopība bijusi priekšsēdētāja sirdslieta. Viņam bijusi tradīcija svētdienās kopā ar meitām apbraukāt fermas un tikties ar lopkopējiem. «Reiz mēs nemaz nepamanījām, pa kuru laiku viņš bija ienācis fermā, taču sivēnu barā uzreiz ieraudzījis vienu sivēntiņu, kurš bija palicis neizkastrēts,» atceras zootehniķe. «Mans tētis ir ļoti acīgs,» toreiz piebildusi viņa meita skolniece Inese. Astoņdesmitajos gados «Nākotne» Dānijā iepirka ļoti ražīgās Holšteinas govis. «Tagad jādomā citādi!»A.Prieciņa un toreizējā kolhoza priekšsēdētāja sekretāre Māra Lapsa stāsta, ka daudz saimniecībai nozīmējusi spēcīga galveno speciālistu komanda: galvenais agronoms Arvīns Feldmanis, galvenais zootehniķis Ēvalds Šakars, priekšsēdētāja vietnieks Valerijans Konovalovs, galvenais veterinārārsts Jāzeps Pumpurs un citi. M.Lapsa atzīst, ka daudzas ieceres palika nepiepildītas. Nākotnieki gribējuši taisīt maizes ceptuvi, siltumnīcu, atjaunot Bramberģes pili. I.Pokule stāsta, ka atmodas garu tēvs sākumā uztvēris ar prieku. Būdams Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāts (par tādu viņš kļuva 1985. gadā), viņš lepojies, ka 1989. gadā vēl šī padome atjaunoja Latvijas valsts himnu un karogu. «Tagad ir iespējas, brīvas rokas! Tikai citādāk jādomā. Dariet, bet neaizmirstiet cilvēku!» savam vietniekam palīgražošanā Ērikam Gulbim tolaik sacījis A.Čikste. Taču slimības dēļ viņš savu saimnieciskā līdera lomu zaudēja un pārdzīvoja to, ka privatizācijas gaitā daudz no agrākās «Nākotnes» tika iznīdēts. Grinovska datus neatzīst1986. gadā izdotajā grāmatā ««Nākotne» četrdesmitgades kalnā» aprakstīta kolhozā izvērstā palīgražošana. Sešdesmito gadu beigās tur sāka audzēt ūdeles un polārlapsas, tika attīstīta arī kažokādu apstrāde, kažoku, vestu un cepuru šūšana. Savukārt no ūdeļu kautķermeņiem, ko agrāk kā nederīgus apraka zemē, nākotnieki uzņēmās ražot taukus, eļļas un ekstraktvielas, ko tālāk izmanto parfimērijas rūpniecībā. Astoņdesmitajos gados kolhozā sāka ražot pārtikas rūpniecībā izmantojamo agaru, ko iegūst no jūras zāles furcelārijas. Kolhozs «Nākotne» tika slavēts kā drosminieks, kur atšķirībā no zvejnieku kolhoziem, kam jūra ir pie durvīm, nebaidās «dzīt pirmo vagu», ražojot jaunu produktu, kas līdz šim tika iepirkts ārzemēs. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors, vēlākais atmodas laika politiķis Ervids Grinovskis šajā pašā grāmatā min, ka palīgražošanas īpatsvars «Nākotnes» ieņēmumos bijis 38 procenti, kas bijis sešas reizes vairāk nekā vidēji Latvijas kolhozos. Agrākais «Nākotnes» priekšsēdētāja vietnieks Ē.Gulbis, kas vēl aizvien dzīvo Nākotnē, šim profesora minētajam skaitlim noteikti nepiekrīt. Viņš uzskata, ka palīgražošana, kurā bija nodarbināti apmēram trīssimt kolhozā strādājošo jeb ceturtā daļa, saimniecībai deva krietni lielāku peļņu nekā lauksaimniecība. Taču atskaitēs tas ticis slēpts. «Čikste saprata, ka, aprobežojoties ar graudiem, gaļu un pienu, kolhozs nopelnīt nevar un vajag censties ražot produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Tas kaut kādā mērā ir tas virziens, ko tagad laukos cenšas attīstīt mājražotāji,» stāsta Ē.Gulbis. Ierēdņu labvēlību pirkaPārnākot uz «Nākotni», A.Čikste uzaicināja pie sevis strādāt Pierīgas kolhoza «Mārupe» galveno ekonomistu Kārli Žeizi, kuram bija pieredze palīgražošanas attīstīšanā. Taču viņš gāja bojā autoavārijā komandējumā Maskavā, taksometram uz autostrādes ietriecoties smagajā automašīnā. Toreiz ar K.Žeizi kopā bija arī Ē.Gulbis, kurš uzņēmās palīgražošanu attīstīt tālāk. Viņš stāsta, ka «Nākotnes» polārlapsas un ūdeles septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados tika barotas ar Klusajā okeānā zvejotām zivīm. Savukārt ādu ģērētavā apstrādātas ne tikai pašu audzētās ūdeles un polārlapsas, bet arī roņi, kas nomedīti Baltajā jūrā. «Dzelzceļa pārvadājumi tolaik maksāja kapeikas. Svarīgi, ka tu varēji ar pilnu somu, kurā bija kolhozā šūtās kažokādas, kabinetos Maskavā visu sarunāt,» saka Ē.Gulbis un par ierēdņu pērkamību smaidot piebilst, ka, viņaprāt, mūsdienās nekas daudz neesot mainījies. «Godīgākie, saņemot dāvanā tolaik modīgo, «Nākotnē» šūto roņādas cepuri, vēra vaļā maku. Taču citi uzskatīja, ka viņa pakalpojums ir tā vērts, lai par kukuli nemaksātu,» atceras Ē.Gulbis. Atbildot uz jautājumu, kāpēc deviņdesmitajos gados izputēja savulaik labi pelnošais agara cehs, ūdeļu tauku pārstrāde, kažokādu apstrāde un šūšana, Ē.Gulbis spriež – pirmkārt, zuda austrumu tirgus, bet, otrkārt, vairs nebija pieejami lētie energoresursi. Ja sieva tic, tad izdosies I.Pokule atceras, ka sākumā tēva iniciatīvas palīgražošanas attīstīšanā tika uztvertas visai skeptiski, saistībā ar to saņemti arī priekšniecības rājieni. Ūdeļu audzētavai A.Čikste izvēlējies purvainu vietu dažus kilometrus no kolhoza centra (tur tagad atrodas Ūdeļu ciems un arī zvēru ferma). Priekšsēdētājs turp uzaicinājis aizbraukt Alfrēdu Miķelsonu, kas tolaik bija viens no Latvijā pieredzējušākajiem kažokzvēru audzētājiem. Viņš šaubījies, vai pieņemt piedāvājumu strādāt «Nākotnē». Iepazīšanās brauciena beigās, Čikstu dzīvoklī dzerot kafiju, A.Miķelsons priekšsēdētāja sievai Astrai pārjautājis, vai arī viņa domā, ka pēc gada šajā purvā varētu tikt uzbūvēta zvēru ferma. Astra atbildējusi: «Ja Artūrs tā saka, tad tā arī būs.» Vēlāk A.Miķelsons, kurš pārnāca strādāt uz «Nākotni», atzinis, ka tieši priekšsēdētāja sievas vārdi viņam likuši noticēt, ka A.Čikstes nodomi ir reāli. Nobeigums 22. marta numurā.
