Kolhoza «Nākotne» priekšsēdētājs Artūrs Čikste šodienas atmiņās.
Aizvien tālāk vēsturē paliek padomju laiks. Viens no to gadu varoņiem bija kolhoza «Nākotne» priekšsēdētājs Artūrs Čikste – vīrs, kurš prata izmantot sava laika dotās iespējas un daudz paveicis sabiedrības labā. Viņa vadībā Zemgales līdzenuma vidū pusceļā starp Jelgavu no Dobeli izauga vesels ciemats, kas turpina nest Nākotnes vārdu, bet kolhozā tika radīts vairāk nekā tūkstoš darbavietu, kā arī attīstījās izglītība, kultūra un sports. Augstākais apbalvojums – 19 gadu vecumāVairums publikāciju par A.Čiksti bija padomju laikā, kad patiesība tika grozīta un daļēji noklusēta. Tolaik radīta leģenda par 1946. gadā dibinātā kolhoza «Nākotne» jauno posminieku A.Čiksti, kurš, ar saviem darbiniekiem izmēžot pamesto lauku māju dziļās kūtis, kārtīgi samēsloja posmam uzticētos tīrumus 12 hektāru platībā un ieguva rudzu rekordražu – 30,3 centnerus no hektāra. Mūsdienās, izmantojot minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, rekordi sanāk trīs reizes lielāki, taču tolaik apkārtnē vidējā raža bijusi tikai 15 centneru no hektāra. Kur 1949. gada pavasarī radās pamestas lauku mājas ar dziļajām kūtīm un prāviem kūtsmēslu krājumiem? To saimniekus izveda vai viņi paši Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Rietumiem? Par to padomju laika hronisti klusēja. Taču zināms, ka par rekordražu ar medaļām «Par teicamu darbu» tika apbalvotas posminieces Marija Aļeksejeva un Valentīna Freiberga, bet posma vadītājam A.Čikstem piešķīra Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu ar tam piederīgo ordeni «Zelta Zvaigzne». Tas bija brīnumaini ne tikai tāpēc, ka darba varonim bija vien 19 gadu, bet arī tāpēc, ka viņš bija Staļina režīma politiski represētā dēls. Acīmredzot padomju varai vajadzēja kādu pozitīvu paraugu, lai popularizētu tautā nepopulāro kolhozu dibināšanas ideju.Tēvs – čekas moceklisA.Čikste piedzima 1930. gadā Baltkrievijā, latviešu ciemā Mogiļevas apgabalā kolhoznieku Eduarda un Alvīnes Čikstu ģimenē. Tajā auga trīs dēli – Viktors, Artūrs un Fricis. A.Čikstes meita Inese Pokule atceras vecmāmiņas Alvīnes stāstīto, ka 1938. gadā, kad Padomju Savienībā izvērsās masu represijas, uz ciemu izsaukts vectēvs. Mājiniekiem viņš teicis, ka dodas uz sapulci, un, uzvilcis baltu kreklu, aizgājis. Par E.Čikstes tālāko mocekļa ceļu ziņu nav. 1965. gadā, «Hruščova atkušņa» beigās, kad padomju režīms kļuva cilvēcīgāks, viņu reabilitēja, taču kapavietu ģimenei noskaidrot tā arī nav izdevies. Palikusi viena ar trim bērniem un trūkuma spiesta, Alvīne 1943. gada decembrī devās atpakaļ uz tēvzemi. Tā viņa nokļuva Šķibes pagastā, kur strādāja pie saimniekiem, kas ar lielu pierunāšanu tomēr pieņēma vientuļo māti ar trim pusauga zēniem. Ņikonovs atzina Leitāna nopelnus Karam beidzoties, Staņislavs Leitāns, frontinieks, kurš varonīgi bija karojis padomju pusē, Šķibes pagastā uzņēmās nodibināt Latvijā pirmo kolhozu, ko nosauca par «Nākotni». Šādas kopsaimniecības, kuru pamatā atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai bija kolektīvā darba princips, ar lielu zemnieku pretestību Padomju Savienībā bija izveidotas vēl pirms kara, taču okupētajā Latvijā tās bija jaunums, ko vara īpaši atbalstīja. Par «Nākotnes» pirmo priekšsēdētāju atzinīgu raksturojumu 1986. gada publikācijā žurnālā «Lauku Dzīve» atstājis latviešu nacionālkomunists, vēlākais Padomju Savienības pārbūves līdera Mihaila Gorbačova padomnieks Aleksandrs Ņikonovs. Viņš liecināja, ka S.Leitāns nepazinis kompromisus, bijis skarbs un principiāls, reizē godīgs un pieticīgs. Ar savu padomju laika vadītāja talantu viņš vēlāk pacēla arī Jelgavas rajona kolhozu «Avangards» Sesavā. Tomēr karjeru S.Leitāns beidza ar apsūdzību mahinācijās un cietumsodu, par ko, protams, 1986. gada publikācijā nav ne vārda. Četrdesmito gadu beigās kolhoza priekšsēdētājs S.Leitāns bija autoritāte arī jaunajam A.Čikstem. Paklausot viņa padomam, puisis uz laiku pārtrauca mācības un uzņēmās drīz augstu apbalvotā (visticamāk, jau ar paša S.Leitāna gādību) kolhoza jauniešu posma vadību. Droši vien A.Čikste no S.Leitāna arī ieguva tam laikam noderīgu mācību, kā vadīt kolhozu. No kareivja uzdienējas līdz kapteinimKaut arī apbalvots ar «Zelta Zvaigzni», A.Čikste nebija atbrīvots no tolaik obligātā karadienesta. Tā viņš uz vairākiem gadiem atstāja «Nākotni», kur atgriezās pēc tam, kad bija gan nodienējis (iegūstot obligātā dienesta karavīram fantastisko rezerves kapteiņa pakāpi), gan izmācījies par agronomu Zaļenieku Lauksaimniecības skolā, gan arī pēc kompartijas rīkojuma vairākus gadus pastrādājis dažās citās Dobeles rajona kopsaimniecībās. Mācoties Zaļeniekos, Artūrs satika savu mūža mīlestību rojenieci Astru Kalenbergu, ar kuru apprecējās 1956. gadā. Ģimenē izaudzinātas divas meitas – Inese kļuva par skolotāju, bet Iveta – par ārsti. Pirms «Nākotnes» pēdējā A.Čikstes darbavieta bija Dobeles rajona bija Auri. Inese Pokule atceras, ka tur ģimene bija labi iedzīvojusies. Auros tēvs jutis atbalstu savai iecerei paralēli lauksaimniecībai attīstīt zvēraudzēšanu, ar ko sākās viņa panākumi palīgražošanā. Taču pēkšņi nelaimes gadījumā medībās gāja bojā «Nākotnes» toreizējais priekšsēdētājs Rūdolfs Tomsons, un partija A.Čikstem lika atgriezties ciemā, kur dzīvoja viņa māte un abi brāļi. Turpinājums otrdienas, 26. marta, «Zemgales Ziņās».
