Pēdējā laikā no teju vai visiem, kas vairāk vai mazāk ir saistīti ar dažādu akciju rīkošanu pret Izglītības likumā paredzētajām reformām mazākumtautību skolās, dzirdama Staļingradas piesaukšana.
Pēdējā laikā no teju vai visiem, kas vairāk vai mazāk ir saistīti ar dažādu akciju rīkošanu pret Izglītības likumā paredzētajām reformām mazākumtautību skolās, dzirdama Staļingradas piesaukšana. Izskan pat tādas spārnotas frāzes kā “Aiz mums ir Maskava” un citas. Acīmredzot to lietotāji, atgriežoties pie Otrā pasaules kara lielāko kauju pieredzes, mēģina tām pielīdzināt arī savējo. Tikai jāpiebilst, ka bijušo uzvarētāju un uzvarēto vēsturiskais liktenis izspēlējis ne vienu vien ļaunu joku. Uzvarētāji savā uzvaras skurbumā nevarēja iedomāties, un tikai ļaunos sapņos viņiem varēja rādīties, ka pretinieku valsts Vācija vēsturiskajā attīstības gaitā faktiski izrādīsies patiesā uzvarētāja. Ko līdz morālā patiesības uzvara, ja rezultāts ir tāds, kāds tas ir.
Šīs atziņas varbūt jāņem vērā arī tiem, kas par visām varītēm sākuši nevietā ekspluatēt vēsturiskos faktus. Patiesībā aiz minētajām frāzēm to izmantotāji glabā pavisam konkrētus mērķus un nolūkus. Galvenais – Latvijā izveidot divkopienu sabiedrību “de facto”. Vienas Latvijas politiskās elites daļas darbošanos tādas divkopienu valsts izveidē varētu kaut kādā veidā saistīt ar viņu visai šauri izprasto latviešu valodas nozīmi valsts dzīvē un attīstībā, bet otri, kas pārstāv krievu valodas kā apspiestās tēla radīšanu, saistīti jau ar pavisam noteiktiem un tālejošiem politiskiem nolūkiem.
Pagājušajā nedēļā notika divi pēc savas būtības nozīmīgi pasākumi ar potenciāli tālejošām sekām. Pirmo rīkoja organizācija “Baltijas forums”, un tas informācijas līdzekļos tā arī palika faktiski neatspoguļots, kaut gan žurnālisti tajā bija plaši pārstāvēti. Toties otrs – krievu skolu aizstāvju kongress, kas patiesībā nebija plašas uzmanības vērts, – atspoguļots pat pārlieku daudz. Pirmajā pasākumā vismaz vārdos tika meklētas atbildes uz jautājumiem, kāpēc Izglītības likuma grozījumi par labu plašākai latviešu valodas apguvei mazākumtautību skolās ir radījuši pašreizējo konfrontāciju, turpretī otrajā, piedaloties faktiski tiem pašiem krievu valodas aizstāvju runasvīriem, atbildes uz jautājumiem bija formulētas ar snaipera precizitāti un vēl pasniegtas politisko prasību mērcē.
Pašlaik notiekošais, no vienas puses, neapšaubāmi parādījis to, ka valsts pārvaldes mehānisms nav spējīgs veidot normālu dialogu ar sabiedrību, kurai pats kalpo. Joprojām ierēdņu prātā ir nerakstītais padomju likums, ka viss, ko viņi dara, ir brīnišķīgs pēc būtības un saturā neapspriežams. Ir arī skaidrs, ka valsts vara nemāk risināt dialogu un rīkojas pēc primitīvā principa “pats muļķis”. Nav pieļaujams, ka ministrs televīzijas ekrānā vienkārši paziņo, ka visu vada un finansē mistiskā “Maskavas roka”. Galu galā, ja tā ir taisnība, kam tad aizgājusi nodokļu maksātāju nauda, finansējot visus pašmāju slepeno dienestu “džeimsus bondus”. Man tomēr gribētos konkrētību Latvijas valstsvīru un politiķu argumentācijā. Citādi būs tā, kā varēja vērot pagājušās nedēļas tālrādes raidījumā “Kas notiek Latvijā?”, kad Petropavlovska kungs ar neslēptu smīnu uz lūpām sauca precīzas tēriņu summas un līdzekļu ieguves avotus, bet mūsu ierēdņi tik vien spēja kā mētāties ar tukšām frāzēm par to pašu “Maskavas roku”. Būtu pēdējais laiks mūsu izglītības reformatoriem no emocionāli sakāpinātas frāžainības ķerties pie konkrētu faktu izklāsta. Jāsaprot, ka mūsu oponentus piespiest atzīt neapšaubāmo var tikai konkrētība argumentācijā, jo emocijas jebkurā gadījumā nodrošinās reformas pretinieki paši. Ja to neizdosies paveikt, tā būs tikai šķietama došanās augšup pa saprašanās trepēm.
