Kā mēdz teikt – kauliņi mesti, brāziet uz priekšu, viesuļi! Esam uzaicināti iestāties Eiropas Savienībā, tad nu ar joni jāiedzen nokavētais: arī ikvienā zemnieku sētā jātiek skaidrībā, kas tad tā ir par savienību un ko tā ziemā ēd.
Kā mēdz teikt – kauliņi mesti, brāziet uz priekšu, viesuļi! Esam uzaicināti iestāties Eiropas Savienībā, tad nu ar joni jāiedzen nokavētais: arī ikvienā zemnieku sētā jātiek skaidrībā, kas tad tā ir par savienību un ko tā ziemā ēd. Varbūt – tieši tādas mazas valstiņas kā Latvija vai, sacīsim, ik maltītē pa zemnieku saimniecībai?
Atgriezušies no Kopenhāgenas, kur tika pasludināts liktenīgais uzaicinājums Latvijai un pārējām ES kandidātvalstīm, mūsu valsts sarunu vadītāji un oficiālās delegācijas pārstāvji uz karstām pēdām sniedza plašu pašu pirmo interviju tieši mums – reģionālās preses žurnālistiem. Jo, pirmkārt, tieši Latvijas laukus visbūtiskāk skars izmaiņas pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ja, protams, par to tiks nobalsots). Otrkārt, pēc beidzamās socioloģiskās aptaujas datiem, tieši laukos ievērojami palielinājies ES atbalstītāju skaits. Treškārt, mūsu valsts pārstāvjiem pirmsiestāšanās sarunās beidzamajā laikā vislielākās pūles prasījušas un vislielāko gandarījumu devušas tieši dažādās vienošanās par lauksaimnieciskiem jautājumiem. Ielūkosimies preses konferences galvenajās tēzēs.
ES aicina iekļauties jau sakārtotā vidē
Atšķirībā no, piemēram, ASV, Eiropas Savienība savā iecerē un būtībā ir ne tik daudz ekonomiska, cik tendēta uz atsevišķo dalībvalstu kultūras, nacionālās identitātes saglabāšanas jautājumiem. Kļūdaini uzskatīt, ka ES orientētos tikai uz lielražošanu laukos, kā tas ir jau pieminētajā Amerikā vai, teiksim, Argentīnā, kur noteicēji ir lielie fermeri. «Ziņas» jau stāstīja, ka, piemēram, Bavārijā (Vācijā) zemnieku saimniecības vidējā platība svārstās ap 14 ha, līdz 20 ha zemes vidēji pieder arī fermeriem Somijā. ES, kā nu prot un spēj, cenšas saglabāt lauku vidi, tradicionālo dzīvesveidu. Reizēm pārliekā centībā, protams, nonākot arī līdz absurdam (kā Alpos, kur lauksaimniecība jau sen nav ienesīga, cilvēki pārceļas uz pilsētām, taču, lai viņus nodarbinātu, no ES ķešas viņiem maksā, piemēram, par kalnu appļaušanu, bet, ja kāds vēl ir ar mieru turēt govi – viņu vispār apber ar subsīdijām, jo govs kalnos izskatās tik tradicionāli un skaisti).
Kas sagaida Latviju, ja mūsu sabiedrība apzināsies iespējamās priekšrocības un nākamā gada septembrī nobalsos par iestāšanos ES? Galvenajos vilcienos atkārtošu jau rakstīto: pirmkārt, tā būs drošība. Ekonomiskā drošība un drošs tirgus. Otrkārt, mēs būsim sakārtotā vidē, sistēmā, kas veicinās sakārtotību (ieskaitot, piemēram, sociālo nodrošinājumu) arī pie mums. Treškārt, tieši lauku attīstībai būs iespējams saņemt lielu finansiālo atbalstu no ES. Atgādināšu četrus galvenos finansiālo ieguvumu avotus, kādi būs pieejami Latvijai pēc iestāšanās ES. Tie būs:
*tiešie maksājumi zemniekiem,
*finansējums lauku attīstībai (tas sevī ietver gan atbalstu zemniekiem, gan piešķīrumus lauku vides sakārtošanā un attīstībā),
*maksājumi no tā dēvētajiem kohēzijas fondiem, kas paredzēti infrastruktūras attīstībai un vides projektu īstenošanai,
*«visgrūtāk iegūstamā» nauda no ES strukturālajiem fondiem, kas domāta nelieliem projektiem un paredz gan valsts, gan privātuzņēmēju līdzfinansējumu.
Panākumu stūrakmens – saskaņota sadarbība
Sarunu rezultāti ļauj mums lauksaimniecību uzskatīt nevis tikai par konkurētspējīgu ekonomikas nozari ar ievērojamām attīstības iespējām, bet arī kā būtisku komponentu visu lauku kopējā attīstībā. Latvijas iedzīvotājiem tas ir ļoti svarīgi, jo paver iespējas lauku dzīvesveida turpināšanai arī tiem, kas nevar sevi nodrošināt tieši ar lauksaimniecisko ražošanu. Pateicoties gan Eiropas Komisijas, gan Dānijas prezidentūras piedāvājumiem, sarunās gūti tādi rezultāti, kas dod pārliecību par Latvijas lauku tālāku attīstību. Tas lielā mērā būs atkarīgs gan no tā, kā paši pratīsim izmantot piedāvātās iespējas, gan no tā, cik efektīvi izmantosim līdz referendumam, līdz oficiālai uzņemšanai ES atlikušo laiku sabiedrības izglītošanai, lai pēc tam varētu solīto saņemt pēc iespējas efektīvāk.
Sarunu sagatavošana un norise demonstrēja, cik saskaņoti var savstarpēji sadarboties dažādas valsts institūcijas un nosacīti neformālais sektors – interešu grupas. Piemēram, visi jautājumi par lauksaimniecību tika saskaņoti ar Lauksaimnieku sadarbības padomi, tā jau no paša sākuma piedalījās gan Latvijas puses pozīcijas dokumentu izstrādē, gan visā sarunu gaitā. Tas ir labs paraugs, kā aizstāvēt savas intereses arī turpmāk. Jāpiebilst, ka visā sarunu gaitā šāda sabiedriska atbalsta faktiski nebija nevienai citai kandidātvalstij. Un tas nenoliedzami arī bija viens no sarunu lauksaimnieciskās sadaļas panākumu stūrakmeņiem.
Par gaidāmo referendumu
Prognozēt referenduma iznākumus būtu pārsteidzīgi. Tas ļoti atkarīgs no tā, cik lielā mērā ikvienam tiks izskaidroti visi iespējamie ieguvumi. Tādēļ steidzami jāveido konsultāciju dienests, kur katrs Latvijas iedzīvotājs varētu saņemt kompetentu atbildi uz tieši viņu interesējošiem jautājumiem. Piemēram, kā iestāšanās ES ietekmēs pensionārus? Katrā gadījumā iespējama atšķirīga atbilde. Piemēram, nevar ikviens uz sevi automātiski attiecināt iespēju priekšlaicīgi aiziet pensijā, jo tas atkarīgs no virknes nosacījumu (piemēram, jābūt zināmam uzkrājumam sociālajā fondā un līdzīgi). Lai gan arī tādēļ Latvija bija sarunas par iestāšanos ES uzsākusi, lai iegūtu tādu nacionālā kopprodukta pieaugumu, lai būtu naudiņa, ko pielikt pensijām.
Ārlietu ministre Sandra Kalniete ir noskaņota optimistiski, viņa tic, ka referendumā izdarīsim pareizo izvēli, jo… faktiski jau citas nemaz nav. Valdībai, Ministru prezidentam apspriešanai iesniegta koncepcija, kādi varētu būt referenduma organizēšanas posmi, cik tas varētu maksāt. Visdrīzākajā laikā par to tikšot pieņemts lēmums.
Sarunu rezultāti – ļoti sekmīgi
Sarunu vadītājs no Latvijas puses Andris Ķesteris to rezultātus vērtē kā Latvijai visnotaļ labvēlīgus. Arī Centrāleiropas kandidātvalstu diplomāti pauduši atzinību Latvijas sarunu dalībniekiem, daudzkārt ņemot piemēru no mums, kā argumentēti pamatot situāciju un vajadzības, lai panāktu arī savām valstīm labvēlīgus nosacījumus. Latvija nekādā gadījumā nevar justies «apbižota»: mūsu finansiālais ieguvums divkārt pārsniedz desmit kandidātvalstu vidējo finansiālo ieguvumu, bet salīdzinājumā ar dažām valstīm – pat vairāk nekā divkārt. Esam pratuši pietiekami rūpīgi atspoguļot Latvijas īpašo situāciju, un tādēļ esam panākuši lielu pārejas periodu skaitu, piemēram, ar vidi saistītajos jautājumos. Sarunas bija ļoti intensīvas, tomēr rezultāti nozīmīgi un pozitīvi ietekmēs gan pašvaldību budžetu (piemēram, runājot par komunālās saimniecības sistēmu ierīkošanu), gan konkrētus uzņēmumus, kam tiks piešķirti līdzekļi nepieciešamajām ietaisēm vides tīrības nodrošināšanai, gan arī valsts budžetam. Kopumā pārejas periodu skaits divreiz pārsniedz to, kas sarunu vides sadaļā tika Igaunijai (četri) un Lietuvai (trīs): mums šajā sadaļā atvēlēti astoņi, bet pavisam kopā – 37 pārejas periodi. Un tas vien apliecina, ka sarunās neesam bijuši piekāpīgi, bet gana prasīgi un konsekventi, argumentēdami savas prasības un neatkāpdamies no tām. Dažas stundas pēc sammita noslēguma žurnālisti mūsu delegācijas locekļiem Kopenhāgenā uzdeva jautājumu – kā tad tā: poļi tik dūšīgi cīnījās, pat cirta durvis, bet latvieši it kā tikai nogaidīja… Uz to A.Ķesteris atteic: ir dažāds valstis un dažādas sarunu stratēģijas. Latvijas taktika vienmēr bijusi – rūpīga sagatavošanās un ļoti detalizēta argumentācija, dziļa un pamatīga situācijas un vajadzību analīze. Piemēram, attiecībā uz lauksaimniecību Latvijas pusei bija vislabāk izstrādāta metodika, kādā veidā pierādīt nepieciešamību radikāli palielināt sākotnēji piedāvātās kvotas. Rezultātā tika panākts tiešām rekords: ja tuvākie sekotāji lietuvieši saņēma piena ražošanas kvotu palielinājumu tikai par 13 procentiem, bet Latvija – par 40 procentiem. Tāpēc, ka pratām pamatot savas prasības, un Eiropas Komisijai vienkārši nebija pretargumentu, lai tās noraidītu vai apcirptu.
Lēnām, ar prātu strādājot, Latvijas pārstāvjiem faktiski vēl pirms sarunu noslēguma bija izdevies panākt prasīto. Tajā pašā laikā dažas valstis tieši pēdējās dienās paļāvās vienīgi uz politiska spiediena argumentiem.
Kopumā lauksaimniecības sadaļā panākts būtiskākais guvums: nevienā sektorā nenāksies samazināt ražošanu (piemēram, nepiedienīgi mazu kvotu dēļ). Pārsvarā visos sektoros ir izdevies nodrošināt pat lielākas vai mazākas attīstības iespējas.
Vēl īsti nav veikta ES pirmsiestāšanās sarunu gala rezultātu analīze, tāpēc nav iespējams pilnīgi precīzi pasacīt, ko no iestāšanās ES iegūs katrs zemnieks, katrs lauku iedzīvotājs. Taču jau tagad ir skaidrs, ka ne tikai zemniekiem, bet praktiski visiem lauku iedzīvotājiem būs pieejami tādi līdzekļi no Eiropas Savienības, kas vairākkārt pārsniedz maksājumus, kādi ir vai būtu iespējami no nacionālā budžeta. Šī naudas plūsma uz laukiem ļoti radikāli var ietekmēt ikvienu iedzīvotāju, tādēļ ir svarīgi savlaicīgi zināt pavērušās iespējas. Neraugoties uz valstī ieviešamo dzelžainas taupības režīmu, valdība tomēr meklēs līdzekļus sabiedrības izglītošanai Eiropas Savienības jautājumos.
