Lepnums varētu būt tas vārds, kas man raksturo šīs nedēļas izjūtas. Lai arī cilvēki komentāros interneta portālos nekavējas izliet žulti pār sportistiem, kuri, viņuprāt, olimpiskajās spēlēs nav startējuši gana labi, man ir lepnums par mūsējiem. Prieks par viņu dalību un prasmi sasniegt augstus mērķus – iekļūt pasaules labāko vidū. Tādai mazai tautai arī tas ir panākums. Pie televizora, mājās uz dīvāniņa sēžot, nav liela māksla komentēt notikumus, piemēram, pludmales volejbola laukumā. Nez kādēļ visi pārgudrie komentētāji paši neatrodas Rio saules karstajos staros un nepārstāv mūsu valsti sacensībās.
Lepnums pārņem, arī domājot par uzņēmīgiem cilvēkiem, kas, sparīgi strādājot, Latvijā var izaudzēt eksotiskus augļus un dārzeņus gluži kā saulainajā Brazīlijā – Bērzes pagastā tādi gatavojas «Saliņās». Tāpat arvien tiek paplašināta «Dobeles dzirnavnieka» ražošana – viņu plānos arī ekoloģisko produktu virziena attīstīšana. Latviešu zinātnieki tikmēr Grenlandē savākuši vairāk nekā 200 paraugu, lai turpinātu pētīt ledājos notiekošos procesus. Bet divi Jelgavas policisti neuzskata par īpašu savu rīcību pēc ceļu satiksmes gadījuma, kad palīdzēja cietušajai ģimenei nokļūt mājās, abi vienkārši pildījuši savu pienākumu. Bet kādam tas šķita īpaši un arī ir. Dažkārt jau nemaz nevajag izcīnīt zelta medaļu, lai justu prieku un gandarījumu par sevi un apkārtējiem.
