Ar priekšlasījumu par valstiskām vērtībām Latvijā un ES pagājušajā nedēļā LLU viesojās Latvijas Valsts prezidenta kandidāts ES Tiesas tiesnesis Egils Levits. Pēc priekšlasījuma, kas beidzās ar sirsnīgiem studentu aplausiem, E.Levits atbildēja arī uz laikrakstu “Bauskas Dzīve” un “Zemgales Ziņas” žurnālistu jautājumiem. Taču vispirms četri jautājumi no studentu auditorijas.
– Tagadējam prezidentam Raimondam Vējonim ir tiesības kandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Jūs, piekrītot kandidēt, apriori norādāt, ka viņš kaut ko dara nepareizi, vai arī to, ka jūs prezidenta pienākumus varat veikt labāk. Es gribētu labāk saprast jūsu motivāciju piedalīties Valsts prezidenta vēlēšanās.
Ja vien tas nav kāds īpašs gadījums, mēs visi kā Latvijas pilsoņi esam aicināti respektēt savas Valsts prezidentu, kas vienlaikus ir mūsu valsts simbols. Līdzīgi kā lielākā daļa mūsu pilsoņu arī es ļoti respektēju mūsu tagadējo prezidentu. Protams, katrs prezidents ir citādāka personība ar savām prioritātēm. Atšķirībā no citām valsts institūcijām Valsts prezidents ir tāda institūcija, kas lielā mērā atkarīga no cilvēka personības, kas šo amatu pilda. Kas attiecas uz manu kandidēšanu Valsts prezidenta vēlēšanās, acīmredzot Saeimas vairākums, rūpīgi apsverot vairākas kandidatūras, ir nonācis pie secinājuma, ka es ar savu līdzšinējo darbību un politiskajām nostādnēm būtu šim amatam piemērots. Es to akceptēju, un redzēsim, kāds būs galarezultāts.
– Kādi būtu jūsu politiskās darbības virzieni? Ko jūs vēlētos mainīt Latvijas politikā?
Satversme Latvijā nosaka parlamentārās demokrātijas iekārtu (līdzīgi tas ir Vācijā, Austrijā, Itālijā un vēl dažās valstīs) un nevis prezidentālās demokrātijas iekārtu (piemēram, kā ASV). Tas nozīmē, ka Valsts prezidentam Latvijā nav tiešas politiskas varas un iespējas to ietekmēt ir ierobežotas. Ministru prezidents jeb valdības vadītājs ir tā persona, kuras rokās atrodas politiskā vara. Ikdienā valdība iznes politisko jautājumu risināšanas smagumu. Tā galvenokārt darbojas īstermiņa interesēs – kā ātri atrisināt tās vai citas problēmas. Tā bieži atrodas “ugunsgrēka režīmā”. Satversme Latvijas Valsts prezidentam paredz citas funkcijas, kas nav saistītas ar īstermiņa risinājumiem. Viņam ir jāredz valsts kopumā un tālākā perspektīvā nekā tiem politiķiem, kuru rokās ir vara. Tādā veidā Valsts prezidents ar saviem argumentiem un idejām mēģina sabalansēt ikdienas politiku ar valsts ilgtermiņa stratēģiskajām interesēm. Šis redzējums lielā mērā ir atkarīgs no Valsts prezidenta personīgās un profesionālās pieredzes, pasaules skatījuma un problēmu vērtējuma. Kopš atmodas laika, kad aktīvi piedalījos Latvijas valsts atjaunošanā, es gan profesionāli, gan kā pilsonis pastāvīgi strādāju ar jautājumiem, kas ir saistīti ar Latvijas valsts attīstību. Dodu savu nelielo pienesumu, lai mans redzējums tiktu īstenots. Tādēļ tie cilvēki un politiskie spēki, kas mani atbalsta, uzskata, ka esmu piemērots pildīt šo amatu. Valsts attīstībā ilgtermiņa mērķis nozīmē no “tūlīt” līdz kādiem desmit, divdesmit gadiem. Tas ir laika posms, kurā attīstību vēl ir iespējams paredzēt. Šodien pieņemam dažādus lēmumus īstermiņā, reti domājot par sekām pēc desmit gadiem. Bet desmit gadi ātri pienāk. Lielā mērā mēs šodien dzīvojam tā, kā nu tas ir labāk vai sliktāk sanācis pirms desmit gadiem, kad valdība, risinot īstermiņa uzdevumus, ir pieņēmusi attiecīgus lēmumus. Neiedziļinoties detaļās, uzsvēršu, ka es savā iespējamā darbībā kā Valsts prezidents īpaši pievērsīšos trim mūsu nākotni veidojošajiem virzieniem – solidaritātei, piederībai un modernai valstij. Liela daļa Latvijas sabiedrības izjūt sociālo netaisnību, tātad solidaritātes trūkumu. Tas attiecas gan uz pieeju veselības aprūpei, kvalitatīvai izglītībai, gan atbalstu daudzbērnu ģimenēm, gan citām jomām. Kā to var mainīt? Ja ir politiskā griba, tad solidaritāti iespējams veicināt dažādos veidos. Prezidenta uzdevums būtu stiprināt politisko gribu, veicināt sociālu izlīdzinājumu, mazināt atstumtību un atsvešinātību. Otrs virziens ir piederība, it sevišķi nacionālā identitāte. Globalizācijas un eiropeizācijas laikmetā nacionālajai identitātei ir un būs vēl lielāka loma nekā līdz šim. Valsts valoda, vēsturiskā atmiņa ir saite, kas vieno cilvēkus ar savu valsti. Mūsu latvietība ir atvērta, tajā uz šīs bāzes var iekļauties arī citi, ja vien to vēlas, taču latviskumu uzspiest nevienam nevajag. Kā Latvijas tautas piederīgie visi ir vienlīdzīgi neatkarīgi no tautības, reliģijas vai citiem kritērijiem.Gribu uzsvērt, ka piederībai ir arī ārējā dimensija – Latvija pieder Eiropai, un Eiropa pieder arī Latvijai. Mēs esam eiropieši, un tas uzliek mums atbildību arī par Eiropas nākotni. Trešais virziens ir Latvija kā moderna valsts. Es te redzu vairākus darbības laukus. Viens no tiem ir valsts drošība, kā ārējā, tā iekšējā. Jauns drošības izaicinājums Latvijai ir nosargāt savu informatīvo telpu hibrīdkara apstākļos. Šeit nepieciešami inovatīvi risinājumi. Nākamais darbības lauks ir tagadējo demokrātijas trūkumu novēršana – jāuzlabo valsts pārvaldes darbs, jāsamazina nepiedodami augstais korupcijas līmenis, jāsakārto partiju finansēšanas jautājums utt. Manā izpratnē Latvijai ir labas izredzes vidējā laika posmā virknē jomu iekļūt Eiropas līdervalstu lokā, taču pirms tam ir jāizdara savi mājas darbi. Saistībā ar Latviju kā modernu valsti jāapzinās, ka Latvija ir kļuvusi par rietumvalsti. Mēs esam ielēkuši Rietumu vilcienā ar domu: “Tas ir vilciens, kas iet pareizā virzienā! Lecam iekšā!” Taču mūsdienās rietumvalstīm, tātad arī Latvijai, virziens, uz kuru šis vilciens brauc, ir kļuvis pagalam neskaidrs. Rietumu sabiedrība patlaban atrodas ļoti straujā pārmaiņu periodā, ceļā uz jaunu situāciju, kuru ir grūti pārredzēt. Lielā mērā šī jaunā situācija – un mēs tur nonāksim jau nākamajā desmitgadē – ir saistīta ar digitālajām tehnoloģijām, to, kā cilvēks uztver informāciju, kāda ir sabiedrības prioritāšu sistēma. Tuvojošies divdesmitie gadi būs laiks, kad par šiem jautājumiem daudz diskutēs. Kā jaunajā laikmetā, kad katra atsevišķa cilvēka un visas sabiedrības rīcību arvien vairāk ietekmē tehnoloģijas, sabiedrībai paturēt savas prioritātes, autonomiju, virsvadību un savu cilvēcību? Nepārprotami tas ir arī demokrātijas jautājums. Šādas diskusijas jau notiek. Patlaban minētajos jautājumos neviena valsts nav priekšā citai. Tas nozīmē, ka Latvijai šajā ziņā ir vienlīdzīgas izejas pozīcijas ar pārējām valstīm. Ja Latvija kā neliela un līdz ar to ātri reaģētspējīga valsts drīz apzināsies šīs problēmas un ātrāk par citām sāks tās inovatīvi risināt, tad mums pastāv labas izredzes izvirzīties Eiropas un pat pasaules līderpozīcijās. Tas, protams, nāks par labu ekonomikai, dzīves kvalitātei, veicinās valsts ilgtspēju. Tā ir viena no jomām, kur es visus aicinu piedalīties risinājumu meklējumos. Šajā ziņā Valsts prezidenta priekšrocība ir vienīgi tāda, ka viņa rokās ir “skalŗunis”. Valsts prezidentam ir lielāka publicitāte, tas, ko viņš saka, ir plašāk sadzirdams.
– Latvijas Satversmes ievadā, kura līdzautors esat, minēts, ka Latvijas identitāti kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Kā jūs saprotat šīs kristīgās vērtības? Kā to sasaistīt ar baznīcas un valsts attiecībām?
– Eiropas kultūra, arī sekulārā kultūra, ir veidojusies kristietības ietekmē. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav nevienā draudzē un varbūt arī nav īpaši ticīgie. Modernā sekulārā valstī tas ir normāli. Bet, ja skatāmies uz vērtībām, ko esam mantojuši vēstures gaitā, tad eiropiešiem šo vērtību saknes ir meklējamas kristīgajā pasaulē. Protams, vienlīdz svarīgas ir arī vispārcilvēciskās vērtības, kas kopš apgaismības laikmeta ir tikušas atzītas ne tikai Eiropas kultūrtelpā, bet arī visā pasaulē. Savukārt latviešiem nozīmīga ir arī latviskā dzīvesziņa jeb latviešu pasaules uztveri veidojusī specifiskā vēsturiskā un kulturālā pieredze. Visi šie trīs elementi, kas savstarpēji daļēji pārklājas, ir mūsdienu latviskās identitātes pamatā.
– Nobela prēmijai ir nominēta 16 gadu vecā zviedru skolniece Grēta Tunberga, kas sākumā viena pati piketēja pie Zviedrijas parlamenta, lai atgādinātu politiķiem par viņu atbildību klimata pārmaiņu dēļ. Grētas un viņas atbalstītāju ideja ir cīnīties par savas paaudzes tiesībām dzīvot pietiekami labā vidē.
Tas ir ļoti labs jautājums. Pamatvērtības sabiedrībā mainās un attīstās. Paaudžu taisnīguma doma ir samērā jauna, taču tā izplatās arvien vairāk gan politikas, gan tiesību jomā. Tomēr pagaidām tā ir atrodama tikai dažu valstu konstitūcijās. Piemēram, paaudžu pēctecības un atbildības princips ir iestrādāts jaunajā 2000. gada Šveices konstitūcijā. Latvija var būt lepna, ka mums šī doma jau ir ierakstīta Satversmē. Tur visiem uzlikts pienākums izturēties atbildīgi pret nākamajām paaudzēm, vidi un dabu. Ko tas nozīmē? Mēs savu valsti esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Ja mūsu vectēvi Brīvības cīņās to nebūtu izcīnījuši, šodiena izskatītos pilnīgi citāda. Mēs nedzīvotu brīvā un neatkarīgā Latvijā. Tas uzliek atbildību nākamajām paaudzēm saglabāt un attīstīt savu valsti. Nedrīkstam arī piemēslot pasauli tā, ka mūsu bērni, mazbērni tur vairs nevarēs dzīvot. Citiem vārdiem sakot, mums Latvijas valsts, kuru saņēmām mantojumā no iepriekšējām paaudzēm, pēc iespējas labākā kārtībā ir jānodod pēcnācējiem.
– Saistībā ar jūsu akcentēto, ka Latvijas sabiedrība nav pietiekami solidāra, ka daudzi izjūt sociālu netaisnību, atļaušos minēt piemēru tepat LLU. Pagājušajā nedēļā rektora amata kandidāte Irina Pilvere klāstīja savu redzējumu par augstskolas attīstību nākamajos piecos gados. Kāds vidēja līmeņa augstskolas darbinieks – inženieris – rektorei pajautāja, kā lai iztiek ar algu 347 eiro “uz rokas”? Diemžēl rektore, kā pati atzina, apmierinošu atbildi nevarēja sniegt. Tajā pašā laikā, kā liecina publiski pieejamie dati, mācību spēki, kas ir iesaistīti ES projektos un augstskolas administrācijā ir augstākos amatos, saņem dažkārt pat desmit reizes lielāku atlīdzību. Domājot par solidaritāti, iejūtību pret pašiem zemākajiem slāņiem, Jelgava, šķiet, izceļas ar to, ka bezpajumtniekam par nakts patversmē pavadītu nakti tiek prasīti divi eiro. Sociālās netaisnības sajūta ir tas, ar ko laikrakstu redakcijas sastopas ikdienā.
Neparasti. Protams, algas ir atkarīgas no ekonomikas. Jo labāk darbojas ekonomika, jo vairāk tās aug. Beidzamajos gados Latvijā ir vērojams pats straujākais vidējās algas pieaugums Eiropas Savienībā.
– Vai jūs vēlētos būt visas tautas vēlēts prezidents?
Man tas nav būtiski. Tagadējā parlamentārā sistēma, kuru Saeimas vairākums atzīst par piemērotu mūsu valstij, man ir pilnīgi pieņemama.
– Savā priekšlasījumā studentiem uzsvērāt, ka neatkarīga tiesa ir demokrātiskas valsts pamatvērtība. Bet vai, jūsuprāt, arī neatkarīgi mediji, tostarp laikraksti, nav definējami kā demokrātiskas valsts pamatvērtība? No otras puses, tas ir jautājums par mediju kvalitāti. Piemēram, ārstiem un tiesnešiem Latvijā ir sava mūžizglītības sistēma, turpretī žurnālistiem tādas nav. Ja tu apmierini redaktoru un izdevēju, neesi darbojies pretrunā ar sava medija ētikas kodeksu – lūdzu, strādā. Mainās arī mediju vide, un kaut kādā jau mērā katrs, kurš spēj blogot vai tvītot, ir žurnālists.
Demokrātija bez neatkarīgiem un kvalitatīviem medijiem nav iespējama. Ja gribam labu likumdošanu, labu politiku, tad tas ir atkarīgs no tā, vai mums tādi ir. Mediji palīdz pilsoņiem veidot savu politisko domu. Savukārt pilsoņi, kuri dzīvo iedomu pasaulē, ko veido viltus ziņas, sazvērestības teorijas un tamlīdzīgi maldi, nevar palīdzēt valstij veidot konstruktīvu politiku. Tieši kvalitatīvo mediju uzdevums ir palīdzēt milzīgajā informācijas gūzmā atšķirt graudus no pelavām, svarīgo no nesvarīgā. Tas ir priekšnosacījums jēdzīgas sabiedriskās un politiskās domas veidošanai, kas savukārt ir bāze valsts politiskajai rīcībai. Salīdzinājumā redzam, ka nav nevienas augsti attīstītas demokrātiskas valsts, kur nebūtu neatkarīgu un kvalitatīvu mediju. Latvijā zināma problēma ir mazā informācijas telpa. Komerciāliem medijiem ir grūti izdzīvot, jo laikrakstiem ir salīdzinoši maz lasītāju. Ja kļūšu par Valsts prezidentu, noteikti gribu pievērsties arī informatīvās telpas un mediju jautājumiem. Manā izpratnē mediju sistēmai ir jābūt līdzsvarotai. Tas, ka mediju sistēmai vajadzīgs atbalsts, arī ir skaidrs. Dažādie atbalsta modeļi, kas citās valstīs jau pastāv, ir jāizvērtē, un jāatrod tieši Latvijai piemērotākais. Mūsu informatīvajā telpā savai vietai jābūt gan sabiedriskajiem, gan pašvaldību, gan arī komercmedijiem. Tai ir jānodrošina viedokļu plurālisms un informācijas kvalitāte arī tad, ja patērētāju skaits nav liels.
– Kā vērtējat Latvijas tiesu sistēmu? Kāda ir mūsu tiesībsargājošo iestāžu darbinieku kompetence? Nereti sabiedrībā izskan viedoklis, ka gan KNAB, gan policija un prokuratūra strādā vāji. “Lielās lietas” bieži vien nenonāk līdz tiesai, jo iespējamie likumpārkāpēji nolīgst labus advokātus un tiek cauri sveikā.
Tiesu darbs, protams, prasa augstu profesionālu kvalifikāciju. Katru gadu Eiropas Komisija vērtē ES dalībvalstu tiesu darbības kvalitāti. Dažādos rādītājos mēs esam starp 10. un 20. vietu 28 dalībvalstu konkurencē. Mums, protams, vajadzētu censties uzlabot tiesībsargājošo sistēmu, taču es nepiekrītu, ka tā strādā nekompetenti. Ir gan virkne jautājumu, kas būtu jārisina. Esmu juristu vidē izteicis konkrētus priekšlikumus, kurus vajadzētu apspriest.
– Lūdzu, komentējiet Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pieteikto pāreju uz jaunu administratīvi teritoriālo dalījumu!
Reformas virziens, izveidojot pašvaldības ar lielāku iedzīvotāju skaitu, ir pareizs. Sabiedrisko pakalpojumu kvalitāte lielākā pašvaldībā ir augstāka nekā mazā. Taču vienlaikus ir jāskatās, lai reforma respektētu cilvēku vietējo piesaisti un lokālo identitāti. Nevajadzētu būt tā, ka cilvēkam dzimšanas apliecībā ir rakstīts, ka viņš dzimis tādā un tādā pagastā, bet vēlāk iznāk, ka tāda vairs nav. Mazām administratīvām vienībām būtu jāatstāj zināma kompetence vietējos jautājumos, lai cilvēks justos labāk piesaistīts savai apkārtnei. Administratīvā reforma nav tikai tehniska plānošana kabinetā uz rakstāmgalda, tas ir cilvēku vēsturisko priekšstatu, viņu sakņu un saikņu jautājums. Zinu, ka latgalieši nav apmierināti, ka pašvaldību robežas nesakrīt ar Latgales vēsturiskajām robežām. Vai tas ir pareizi vai ne, man grūti pateikt, bet katrā ziņā būtu svarīgi šo argumentu apsvērt.
– Vai mūsu pašvaldībām nav pārāk daudz funkciju?
Jā, Latvijas pašvaldībām ir vairāk funkciju nekā daudzās citās ES dalībvalstīs. Taču tas principā ir labi, jo tādējādi valsts publiskā darbība tiek pienesta tuvāk cilvēkam un arī pilsoņu ietekme uz savām pašvaldībām ir lielāka. Es uzskatu, ka, piemēram, būtu labi par noteiktiem jautājumiem ieviest pašvaldību referendumus.
– Ja kļūsiet Valsts prezidents, kā uzrunāsiet Latvijas nepilsoņus? Tā tomēr ir diezgan ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa, cik zināms – ap 200 tūkstoši cilvēku.
Domāju, šie cilvēki, kas okupācijas laikā ienāca Latvijā no Padomju Savienības vai pat ir dzimuši Latvijā un jau gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atjaunošanas šeit dzīvo, pieder pie Latvijas valsts. Mūsu kopējā valsts valoda neatkarīgi no tā, kā katrs runā savā ģimenē, ir latviešu valoda. Ar to cieši saistīta ir latviešu kultūra un vēsturiskā atmiņa. Tie ir elementi, kas veido latviešu nāciju un vieno Latvijas sabiedrību. Mēs, latvieši, esam atvērta nācija, visi ir aicināti tajā iekļauties. Taču tā ir katra paša izvēle, vai tu to pieņem un gribi. To nevajag uzspiest. Šī vēlme ir pašam jāizjūt. Latvijas valsts vienlīdz respektē arī tos cilvēkus, kas vēlas paturēt savu mazākumtautības identitāti un nodrošina viņu iespējas kopt savu valodu un kultūru.
– Lūdzu, pastāstiet par sevi – ko lasāt, kādiem medijiem uzticaties?
Manas intereses ir visai plašas: valsts, tiesības, politika, vēsture, filozofija, kultūra… Tātad viss, kas centrējas ap cilvēku, sabiedrību, tās funkcionēšanu no dažādiem aspektiem. Tā ir gan mana profesija, gan arī personīgā interese. Piemēram, pašlaik es kā galvenais redaktors līdzdarbojos grāmatas “Esejas par Latvijas vēsturi” tapšanā. Tā iznāks maijā, esmu tur uzrakstījis ievadu. Domājot par ieteicamo daiļliteratūru, es uzticos Nobela prēmijas komitejai un katru rudeni nopērku tā rakstnieka grāmatas, kas ir atzīts par Nobela prēmijas laureātu (pērnruden biju dusmīgs par to, ka Nobela prēmiju literatūrā izņēmuma kārtā nepiešķīra). Kopš 90. gadu sākuma, kad aizsāku šādu tradīciju, manā bibliotēkā ir sakrājušies visu Nobela prēmijas laureātu pazīstamākie darbi. Laiks ir dārgs, tādēļ to cenšos veltīt tikai labākajam.No Latvijas medijiem es katru darbdienu iesāku ar preses pārskatu internetā. Lasu “Latvijas Avīzi”, “Dienu”, ieskatos arī “Delfos”, “Tvnetā” un “Neatkarīgajā”, bet no starptautiskās preses – franču “Le Monde”, angļu “The Times” un vācu “Süddeutsche Zeitung”, kā arī Šveices “Neue Züricher Zeitung”. No Latvijas periodiskajiem izdevumiem regulāri lasu “Jurista Vārdu”, “Ir”’, “Rīgas Laiku”, “Domuzīmes”, interneta žurnālu “Satori”. Jau studiju gados apguvu īpašu ātrlasīšanas tehniku, kas dzīvē lieti noder.
– Kādu redzat Latviju pēc pieciem un desmit gadiem?
Esmu piesardzīgs optimists. Domāju, Latvijas attīstība gandrīz visu laiku ir krietni straujāka nekā vidējā ES valstu attīstība. Tā tas ir gan ekonomikā, gan citās jomās, un tas nozīmē, ka Latvija turpinās uzlabot savu pozīciju. Piemēram, bezdarba jautājums mums vairs nav tik akūts, kāds tas bija pirms dažiem gadiem. Latvijā sāk trūkst darbaroku un palielinās to cilvēku skaits, kuri atgriežas. Igaunija jau pirms diviem trim gadiem ir panākusi, ka iebraukušo un izbraukušo skaits ir apmēram vienāds. Lietuva to sasniedza pērn. Ar mērķtiecīgu demogrāfijas politiku arī mēs to varēsim sasniegt. Domāju, ka tuvākajos piecos, desmit gados mūsu attieksme pret savu valsti kļūs pozitīvāka un atbildīgāka, mūsu ticība savai valstij – stiprāka. Tas jau labi jūtams jaunajā paaudzē, kas uzaugusi brīvajā Latvijā. Latvijas valsts darbosies labāk, efektīvāk, cilvēkiem draudzīgāk. Un virknē jomu mums ir labas izredzes iekļūt Eiropas līdervalstu lokā. Ja neizdarīsim lielas kļūdas un mērķtiecīgi strādāsim pareizajā virzienā, tad nākotni redzu pozitīvi.
