Karstais laiks nav domāts tikai karpu vai līņu copei.
Bieži vien spiningotāji vasaras karstumā, kad sviedri tek pilēdami, bet ūdens temperatūra nesniedz nekādu veldzi, atmet ar roku spiningošanai, jo it kā nav vērts velti tērēt laiku. Līdaka guļ dziļi zālēs, un, aplipusi ar dēlēm, tā spējīga nekustīgi atrasties kaut vai nedēļu. Tas viss, protams, ir taisnība.
Līdakas ir no tām zivīm, ko skābekļa bads piespiež ieņemt meditācijas pozu. Kā ziemas biezajos ledos, tā vasaras pārāk siltajos ūdeņos zaļsvārce ar vienu raudiņu vēderā var nogulēt uz vietas pat divas nedēļas. Tāpēc jau ir tas joks, ka vasaras vidū pārsvarā ķeras tikai mazie «dūcīši», jo tiem skābekli vajag mazāk, turklāt visu laiku jālavierē pa ūdens zāļu spraugām, jo nevar jau zināt, no kuras aizzāles pēkšņi uzbruks lielā ciltsmāsa, lai, apmierinot savas gastronomiskās vajadzības, varētu atkal mierīgi iekārtoties zāļu paklājā un netraucēti atpūsties.
Man gan ir citas domas
Jā, patiešām man šajā jautājumā jau vairākus gadus ir pavisam citas domas, un nebūt negaidu zelta rudeni vai pavasara līdaku bumu, lai tiktu pie kāda izcilāka eksemplāra. Kopā ar pāris kompanjoniem esam ļoti labi apguvuši gumijas zivtiņu lietderību, tāpēc vasaras vidū +30 grādos ēnā (ja vien ir tāda vēlme sevi šādā laikā cepināt) noķert līdakas svarā ap diviem trim kilogramiem nesaskatu nekādu īpašu problēmu. Protams, ir labākas dienas un ir sliktākas, taču pamatā problēmas neredzu.
Ganāmies pa zālēm
Ļoti svarīgi ir izvēlēties pareizu gumijas zivtiņu. Pirmais nosacījums ir kustīga, es pat teiktu, lupatīgi mīksta aste. Tas nozīmē, ka līdakas lielākais tracinātājs – gumijas zivtiņas aste – velkot kūļāsies un vibrēs, kam vajadzētu spēt iekustināt pašu slinkāko plēsoņu. Ar gumijas zivtiņu ir burtiski jāspēlē. Pats visbiežāk vasarā dziļumos līdz trim metriem izmantoju septiņu, desmit centimetru garas gumijas zivis. Protams, tām, kam astes būs patīkami ļurīgas un spēlēt prasmīgas, būs arī viena problēma. Tās ļoti ātri nokož, un praktiski zivtiņa ir izmetama. Pēc katras plēsoņas copes asti pārbaudu, ja ir nopietni ieplēsta, tad ar šķiltavu palīdzību sakausēju saplēsto daļu kopā. Tā uz kādu laiku izdodas zivtiņu saglābt. Bieži tiek jautāts par zivtiņu krāsu. Teikšu tā: ja līdakai ir vēlme baroties, tad krāsa neko neizsaka. To esmu pārbaudījis jau vairāku gadu garumā. Arī aizspriedumi par tumšākām krāsām gaišā laikā un otrādi manā skatījumā nekādu kritiku neiztur. Nevarētu gan teikt, ka nav katram spiningotājam savas, tā saucamās ticības krāsas. Tas ir tāpat kā ar mīļākajiem vobleriem, šūpiņiem vai rotiņiem. Katram ir tādi, bet var jau pamēģināt kaut ko citu, taču tas ir tikai uz neilgu mirkli, lai necopes rezultātā atgrieztos pie jau ierastās mānekļa formas un krāsas. Tāpat ir ar gumijas zivtiņām. Man neiztrūkstoši gumijas mānekļu kastē būs elektrozaļās, burkāna un oranžās pamatkrāsas, kam ir dažāda krāsojuma muguras. Protams, ir arī citas un ļoti daudz, jo pārsvarā katrā copes dienas reizē nākas ap piecām, desmit zivīm zaudēt. Savukārt manam copes kolēģim, arī zvērinātam gumijas zivju piekritējam, vairāk tīk gaišas un neizteiksmīgi blāvas nokrāsas ar oranžīgām mugurām. Tā ir kaut kāda mistiska nokrāsa, kuru es ne vien liktu, bet pat pirktu kā pēdējo, taču viņam uz tās ķeras. Un iepūt!
Pavadiņas
Pats izmantoju «Flexonit» 30 centimetru garās pavadas ar 0,36 diametru un 11,5 kilogramiem celtspējas. Copes lietu veikalos ir parādījušies viltojumi, un to kvalitāte ir zem katras kritikas. Bijis tā, ka pat metiena brīdī štrunta gumijas zivtiņa ir spējīga pārcirst pavadiņas mezglojuma vietu ar griezuli. Kā atšķirt viltojumu no īstā? Tie, kas šos brāķus ražo, parasti īpašu vērību apstrādei nevelta, tāpēc viena no atšķirībām ir pavadiņas materiāla sasaiste ar griezuli un otrā galā – ar karabīni. Abos galos tie ir pēc sasiešanas brutāli apgriezti un spuraini. Īstajiem gali rūpīgi nostrādāti un apslēpti zem elastīga plastmasas «kembrika». Arī karabīne, pie kuras piestiprināts māneklis, viltojumiem parasti ir gaišā krāsā no materiāla, ko pat bērns var izlocīt, bet īstajiem tie ir no melnā metāla un daudz noturīgāki pret deformāciju. Protams, daudz kas var mainīties, jo naudu grib nopelnīt visi, tāpēc, izvēloties pavadiņas, der rūpīgi ieskatīties un izvērtēt. Gumijas zivtiņām var likt arī smalkas un lokanas titāna pavadiņas. Galvenais uzdevums ir pirms copes turpat degungalā izmēģināt zivtiņas spēli. Pie auklas apstādināšanas tai jābūt brīvi krītošai, ar degunu uz leju lēni planējošai. Ja zivtiņa grimst sāniski, tā nebūs labākā versija, lai neteiktu vairāk.
Papildu elements
Papildu elements gumijas zivīs ir svina klātbūtne. Ja cope notiek aptuveni līdz 1,5 metru dziļumam, tad parasti pietiek ar pretzāļu āķi un nekādu svina klātbūtni. 20 – 50 centimetru asi pavelku, zivtiņa, loģiski, paceļas uz augšu, un tad ļauju tai savā nodabā lēni grimt līdz gruntij, pēc tam šo manevru atkārtoju. Seklos ezeros, ja ir vēlme zivtiņu vienkārši vilkt vidējos ūdeņos, ar šķiltavu palīdzību tās vidējā – apakšējā daļā iekausēju ap trīs, piecus gramus smagu skroti. Ja ir dziļāks, pat līdz trim metriem, un ir vēlme ar gumijas zivtiņu uzspēlēt, tad, lai tā pārāk ilgi no virsējiem slāņiem negrimtu, skroti iekausēju purngalā.
Aukla
Tikai un vienīgi pītā. Diametrs no 0,10 līdz 0,17 milimetriem. Kāpēc tāds diapazons? Parasti laivā ir trīs kāti ar dažāda izmēra spolēm, dažāda diametra auklām, dažādiem spininga kātu garumiem un testiem. Tas kāts, kas paredzēts līdakai, nederēs asaru copei. Arī nelielu gumijas zivtiņu ar spininga kātu, kam tests 8 – 28 grami un pītā aukla 0,17 milimetru, nekur tālu neaizmetīsi un neko jēdzīgu neizspēlēsi. Visam jābūt daudz smalkākam.Tāpēc vēlreiz saku – karstais laiks nav domāts tikai karpu vai līņu copei. Der atcerēties, ka beidzies liegums zandartiem. Cik zinu, tad tie ir makten aktīvi.Lai jums ne asakas! ◆
