Lobes ezeru es laikam pazīstu vislabāk, jo tas ir mans makšķernieka mācību ezers, uz kuru bērnībā tiku vests neskaitāmas reizes. Kas tur notiek pašreiz? Līdakas jau vairāk par mēnesi plosās kā negudras. Pat ezera abu laivu bāzu (trešā rudens pusē tika likvidēta) pārvaldnieki tik rezultatīvu rudeni neatceras. Ja neņem vērā anormālo 45 – 50 centimetru garu līdaku skaitu, tad, cik man ir informācija un arī atsūtītas fotogrāfijas, šoruden pēdējā mēneša laikā izvilkta viena līdaka virs 10 kilogramiem, četras – virs 9 kilogramiem, 12 starp 6 – 9 kilogramiem. Par pārējām atliek vien minēt. Līdz šim pārsvarā visi darbojās ar mānekļiem, bet tagad jau mazpamazām pāriet uz copi ar dzīvo zivtiņu. Līdakām patiešām pēdējais mēnesis bijis ļoti ēdelīgs, jo visām (ap 60), ko esmu izvilcis un kas bijušas nepieciešamā izmēra, līdz ar to atvestas mājās, barības vads vienmēr bijis pilns ar mazām zivtiņām. No vienas četrinieces kuņģa izvilku arī 21 centimetru garu mugurkaula asaku. Secinājums – kaut arī Lobes ezerā līdakām ir teicama barības bāze, tās nebūt nesmādē kādu «aizgulējušos» un pa ceļam patrāpījušos ciltsmāsu. Tāds ir dabas likums. Lielie eksemplāri pamazām pārvietojas no zālēm uz brīvākiem rajoniem. Savukārt līdz kilogramam izaugušās joprojām ņemas pa zālēm, un es viņu vietā darītu tāpat, jo tikt priekšlaicīgi apēstai, manuprāt, nav nevienas līdakas vai kādas citas zivs sapnis. Pa zālēm darbojamies ar gumijas zivtiņām, bet ārpusē ļoti labi strādā tvičošana. Monotona ēsmas vilkšana nav sevi pierādījusi. Katrā gadījumā jebkura mānekļa spēlei jābūt haotiskai, pat agresīvai, tad rezultāts ir garantēts.Vēl piebildīšu, ka Lobes ezers ir sekls. Dziļākā vieta – divi metri – ir agrākie sapropeļa ņemšanas laukumi. Lai no ezera aizbrauktu tukšā, tiešām jābūt «izcilam» meistaram.
