Simtiem laivu nesen ieslīdēja atļautajās ūdenskrātuvēs, un pirmajās dienās pāris tonnu zaļsvārču noteikti tika izceltas no ūdens un iesēdinātas cepamajās pannās. Maija sākums vienmēr iezīmējas ar laivošanas un spiningošanas sezonas atklāšanu. Cik zinu, lielajos ezeros, kā Burtnieks un Liepājas ezers, pirmajā maija dienā atradās ap 400 laivu katrā.
Presings zivīm milzīgs, bet ne visiem, protams, ķērās. Tas ir pilnīgi loģiski, citādi mūsu ūdenskrātuves sen jau būtu tukšas. Arī zivis ietur diētu, un vari lūgties, cik gribi, ja tām nav vēlmes nogaršot plastmasas voblerus, bleķa šūpiņus vai silikona zivtiņas. Tad atliek vien tirgus plači un «svaigas» zivis ar smaržojošām žaunām un blāvām ačelēm, bet starp ledus gabaliņiem, lai neizplēnētu pēdējais svaigums.
Tradicionāli uz Liepāju
Sezonas atklāšanu parasti iesāku ar divdiennieku Liepājas ezerā. Tas vairāk saistās ar iespējām attiecībā uz līdaku daudzumu un lielumu, jo ezera galvenais donors jūra tur parasti ar rietumu vējiem ieplūdina svaigu ūdeni ar tikpat svaigām zivīm.
Protams, lai tiktu pie kaut cik iespaidīgas izklaides, šis tas no ezera (jebkura) ir arī jāzina. Šogad, tāpat kā citus gadus, Liepājas ezerā maijā drīkst paturēt trīs līdakas. Cik tas ir attaisnojami, grūti pateikt, jo visur citur vienā copes reizē atļauts paturēt piecas zaļsvārces. Savā ziņā var piekrist ezera apsaimniekotājiem par lielo zivju koncentrāciju un makšķernieku negausīgo rīcību, jo daudzi pamanās vienā reizē iznest ne trīs līdz piecas zivis, bet gan krietni vairāk. Iespējams, minēto praksi vajadzētu ieviest arī citos Latvijā populāros ezeros.
Laikapstākļi nelutina
Maija pirmajā dienā rasina neliels lietutiņš un vējš pūš jau piecos no rīta, nepielūdzami draudot pārvērsties kārtīgā pūtienā. Esam ieradušies pieklājīgi agri un, nobraucot 250 kilometru, joprojām jūtamies itin spirgti. Ir taču motivācija?! Informācija, ka ezerā ir katastrofāli zems ūdens līmenis, neattaisnojas. Vieta pilsētā, kur iespējams ielaist laivas no treilera, ir tikai viena, un, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nekas ar ūdens līmeni nav mainījies.
Seglojam savu 20 zirgspēju motoru, liekam spiningošanai domātos atribūtus laivā, bet tajā pašā laikā kāds nepacietīgāks copmanis jau pustumsā ar 2,5 zirgspēju motoriņu dodas selgā. Nenobraucis pat minūti, tas ar dzenskrūvi atsitas pret nogrimušas baržas rāmi un, cik redzams, tad labu laiciņu, spīdinot ar pieres lampu, kaut ko remontē. Protams, šo vietu tie, kas bieži brauc uz Liepājas ezeru, zina, bet es vienkārši apbrīnoju ezera apsaimniekotāju vienaldzību, jo apzīmēt pašiem jau sen zināmo bīstamo apvidu nav nemaz tik grūti.
Arī mēs dodamies ezerā un sākam strādāt. Sākums kluss un mierīgs. Dodamies prom. Izmēģinājuši gumijas zivis (kas, kā vēlāk izrādīsies, citiem būs nesušas labus lomus), pārmetamies uz sekli peldošiem džerkiem.
Izdodas atrast tādu vietu, kur no vienas laivas puses līdakas ceļam iekšā, bet otrā laižam vaļā. Uzjautrinoši. Gaidām lielās, bet rīta cēliens tā arī paiet ar četrām līdakām uz diviem makšķerniekiem, un ap pulksten 13 dienā esam spiesti braukt malā, jo esam caursisti ar lietus un vēja brāzmām līdz pēdējai sausajai apģērba vīlītei. Viesnīcā aizņemtais numuriņš nebūt nav siltāks, jo visā Latvijā apkures sezona ir beigusies. Tas laikam tāpēc, ka neviens arī neslēpo. Pārģērbjam sausās drēbes, un pirmajā brīdī šķiet, kur vēl skriet. Kad paskatās pa logu, tad tur lido… ne tikai kaijas.
Trakajiem pieder pasaule
Izlemjam, ka tomēr braucam, jo Liepājas ezers ir ar to savdabīgs, ka labākie lomi ir tieši sliktos laikapstākļos. Piebraucam pie ezera, un cik interesanti ir mainījusies situācija. No rīta ūdenī bija ap 400 laivu, bet tagad, skaties, kur gribi, nevienas dzīvas dvēseles vai peldošas «tupeles». Protams, nav zināms, kas redzams otrā ezera galā, Bārtas grīvā. Braucam uz jau izvēlētu vietu. Vējš sāniski pūš kā no fēna. Lietus šaltis liek nožēlot, ka līdzi nav paņemti bārdas dzenamie vai šampūni, jo lietus duša ir tik spēcīga, ka varētu to izmantot, nemaksājot par ūdeni. Vienojamies, ja copes nav, tad pēc pirmās pusstundas tinam makšķeres.
Mēģinām nostāties sev zināmā vietā ar enkura un divu ūdens izpletņu palīdzību. Kādu mirkli tas izdodas, un praktiski katrā otrajā metienā galā ir līdaka. Strādājam ar seklajiem džerkiem, un azarts paņem savu. Lai arī mūs lēnām nes pa ezeru uz priekšu, pat nepagūstam atjēgties, kad divas stundas ir garām. Paturam 4,4 un 3,7 kilogramu līdakas, bet pārējām piešķiram amnestiju. Divās pēdējās stundās laivā ieceļam aptuveni 14 līdaku, kas nav mazākas svarā par diviem kilogramiem. Varētu sabildēt interesantus skatus, bet šķiet, ka tad fotoaparātam tā būtu pēdējā diena. Diemžēl kārtējo reizi secinām, ka nav sliktu laikapstākļu, bet ir līdzi paņemts nepiemērots apģērbs.
Otrā diena – spīd saule
Esam augšā līdz ar saules gaismu. No vēja nav ne miņas, debesis skaidras, mazpamazām iesārtojas apvārsnis. Ūdens virsējā kārta atgādina spoguli. Pazīstot Liepājas ezeru, ir skaidrs, ka jānotiek kādam brīnumam, lai līdakas neliktu vilties. Izbraucam gandrīz tukšu laivas motora 15 litru degvielas tvertni, bet, izceļot pārīti zemmēra līdaku, vairāk arī neko nemanām. Sen nebiju tik daudz rakņājies pa abām mānekļu kastēm, lai atrastu tos īstos. Katrā gadījumā savs labums tika arī no šā pasākuma, jo vismaz izmēģināju versijas, kas līdz šim turētas rezervei, kaut arī tā īsti nezinu, kādai un kādēļ. Copmaņiem laikam jau ir tieši tāpat kā daiļajam dzimumam kosmētikas vai apģērbu veikalā. Actiņas iespīdas, pirkstiņi tver naudas maciņu, un tikai mājās tiek pārdomāts, cik vērts bijis pirkums.
Nu tad par pirkumiem un ne asakas! Tiekamies pie ūdeņiem! ◆
