Dzīve kā lidojums. Tas nav tas pats, kas lidināšanās pa mākoņiem. Lidojums pretī gudrībai, uzņēmībai, atbildībai, izpratnei par visu lietu kārtību. Domu lidojums.
Dzīve kā lidojums. Tas nav tas pats, kas lidināšanās pa mākoņiem. Lidojums pretī gudrībai, uzņēmībai, atbildībai, izpratnei par visu lietu kārtību. Domu lidojums. Inese Roznere (jālasa kā atvasinājums no rozes, nevis rozīnes) ir būtne, kas vienkārši iemin taku, kur citiem staigāt, atstāj pēdas. Tāds iespaids tiekoties, tāds – šķiroties.
Sociālais darbinieks, kultūras darbinieks, pedagogs, mamma, sieviete, dejotāja, teātra spēlētāja. Veiksminiece nevis tāpēc, ka nav grūtību, bet tāpēc, ka grūtībās atrod veidu vieglumam vai jēgai. “No rītiem atveru acis un sasveicinos ar debesīm, vakara klusumā pārskatu labo un savas dienā sastrādātās muļķības, nepadarītos darbus, pateicos par savu un savu bērnu veselību.
Viņi man ir trīs. Raitis mācās 1. ģimnāzijā, ir apzinīgs. Elvijs – traks uz auto un mūziku, mācās 8. klasē Svētes skolā, Ilze ir radoši romantiska, apdāvināta, tomēr izvēlējusies kļūt par fizioterapeiti un šogad strādā ar piecgadniekiem Svētes skolā. Dažreiz atzīstas, ka beidzot saprot mani, kas pēc darba nākusi uz mājām traka.”
Sabiedriskās dzīves nianses
Inese 20 gadu strādājusi par skolotāju. Pati atzīst, ka nav visai ērta. Starp mierīgu dzīvi un cīņu par skolas bērnu vajadzībām nemeklē kompromisu. “Direktors ir zelta cilvēks. Saimniecisks, izdarīgs, bet tomēr ir lietas, kas jāmaina, vērtības, kas jāpārskata. Mums ir uzskatu sadursmes un lietišķa līdzāspastāvēšana.”
Tagad viņa skolā vada tikai kultūras dzīvi. Svētē visa kultūrcentrēšanās notiek skolas telpās, jo kultūras nams, kaut arī skaista celtne, uzbūvēts diezgan neizdevīgā vietā un pēdējā laikā krietni nolaists. Skolā notiek arī vidējās un vecākās paaudzes dejotāju mēģinājumi, ansambļa “Nianse” aktivitātes un citi pasākumi.
Sarūsējusi nagla kolā spīd
Savulaik Inese mācījusi veselības mācību. Viņa nenoliedz, ka ar gadiem pie mums šī ideja stipri deformējusies. “Veselības mācība nav tikai par prezervatīvu lietošanu, narkotikām, vardarbību un smēķēšanu. Domāju, ka literatūras un veselības stundas ir tās, kad var kopt dvēseli, runāt ar bērniem par būtisko. Es Latvijas Ģimenes centrā mācījos trīs gadus. Ieguvu ļoti daudz vērtīga.”
Tirgus ir tik piesātināts ar visādām drazām. “Veselības mācība var palīdzēt. Tā ir stunda, kurā runāt par dvēseles un ķermeņa vienotību. Piekrītu, ka ķermenis jāsaudzē, bet, ja bērns to nav izdarījis, jāpalīdz tikt galā ar situāciju. Skolā daudziem bērniem esmu bijusi uzticības persona. Stundās centos pierādīt faktus, lai viņi redz savām acīm. Piemēram, par kolu. Visi runā, ka tā nav veselīga. Tomēr, kad pudelē ar dzērienu uz nakti atstāj sarūsējušu naglu un no rīta bērni redz, ka nagla ir spīdīga, bet rūsas vietā izēsti caurumi, vārdi ir lieki. Kolā ir kairinājumu izraisošas vielas, kas rada vajadzību saņemt šo dzērienu vēl. Bērni paši var izvēlēties, ko darīt. Tas vairs nav aizliegums.”
Mazā ciemā labāk redzams
Ineses aprūpējamie un aizstāvamie ir blēņdari. “Viņiem vajadzīga palīdzība. Kad lemjam kādas lietas, bērna intereses vērā netiek ņemtas. Apmierināmies ar saukli – jaunieši paši nezina ko grib. Bet cēlonis taču nav tas! Mums nav pieņemts runāt par problēmām ģimenē. Mazā ciemā viss labāk redzams. Ļoti reti iejaucamies tur, kur vajadzētu. Ar bērniem vecāki bieži manipulē, bet mēs pēc tam viņus sodām par to, ka uzvedas atbilstoši tam, kā vecāki izturējušies pret viņu. Zem četrām acīm sarunā ar bērnu varu pateikt, ka viņu saprotu, bet bieži vien tas arī ir viss. Ko varu palīdzēt meitenītei, kas sargā savu grāvī guļošo māti? Ko bērnam, kas, vecākiem šķiroties, nav drīkstējis izvēlēties, pie kā palikt? Bērna zemapziņa visu pasaka priekšā skaidrāk par likumu. Pēc tam, kad viņš kļūst par grūti audzināmo, iemeslus jau esam aizmirsuši. Tomēr ir kaut kas, ko nespēju saprast, – kāpēc sievietes un bērni ir spējīgi strādāt, bet veči ne. Daudzbērnu ģimenēs līdzdarbības programmās galvenokārt piedalās bērni un sievietes. Kas vainīgs? Vai tikai mammas tādus izaudzinājušas?”
Tie, kam grūtāk, brašāk turas
Inese sociālajā darbā “iekritusi” likumsakarīgi, un, kā pati saka, tās bija īstas ugunskristības. Protams, šis darbs nav nekas viegls. “Visgrūtāk bija sākumā. Apmeklēju kādu jauku, vientuļu, vecu cilvēku. Tantei bija ļoti smaga ādas slimība uz sejas. Bija smagi to redzēt, centos palīdzēt. Vēlāk pieradu. No vecajiem cilvēkiem mīļums staro, viņos ir dzīves gudrība. Svētes pagastā ir 11 pirmās grupas invalīdu. Jaunākajam 14 gadu, vecākajam – 92. Tie, kam iet visgrūtāk, visbrašāk turas.”
Kaklasaites smalkais princips
Inese ir mīlētāja. Viņa mīl līkumotus ceļus, volejbolu, deju, teātri. “Pēdējā laikā esmu sākusi arī dungot. Kāds gudrais teicis – ja sieviete smaida, tad mājās laime ielūkojusies, ja sieviete dzied, laime tur dzīvo.”
Uz jautājumu, ko kultūras darbinieks var darīt nelielā pagastā, kur nav pat sava, iedzīvotājiem atvērta kultūras nama, Inese atbild, ka darba netrūkst un viņai nav lielāka gandarījuma, ja cilvēki no pasākuma aiziet apmierināti. Pasākumi notiek skolas sporta zālē, gadā kādi 12 sanāk. “Ja uz turieni iet kā uz sporta zāli, tad to arī redzēs, bet, ja vēlas saskatīt ieguldīto darbu, lai šo telpu padarītu atbilstošāku kultūras dzīvei, tad saskatīs. Mēs šai lietai pieejam radoši. Un tajā ir savs mīļums. Kultūras darbs ļauj jaunietim saskatīt citu iespēju – piemēram, atnākt uz sarīkojumu pieklājīgā apģērbā. Balts krekls un pieklājīgas bikses ir katram, lai cik trūcīgs cilvēks būtu. Un ir prieks, kad, vienreiz neielaists sporta apavos, nākamreiz jaunietis ierodas ar kaklasaiti.
Meklē ceļu? Atradīsi atbildi
Inese dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Sānsolis”, spēlē Zaļenieku teātrī. Par sākumskolas skolotāju kļuvusi, pateicoties savai vietai ģimenē. “Sešu bērnu ģimenē biju vecākā un vienīgā meitene. Pirmie bērni jau parasti pieraduši būt atbildīgi par mazākajiem. Un toreiz pionieri rūpējās par oktobrēniem, komjaunieši – par pionieriem. Tas bija dabiski, ka jutos atbildīga. Tomēr jaunībā minstinājos starp pedagoģiju un medicīnu. Tikpat labi varēju kļūt par vecmāti.”
Visbeidzot – Inese domā, ka veiksmes formula ir ieklausīšanās sevī un citos, sadzirdēt, ko saka cilvēki, saskatīt zīmes, kas cilvēka ceļā norāda virzienu. “Atbilde, ja tiešām to meklē, ir vienmēr. Dažreiz, kad saprotu – es baidos vai nevēlos kaut ko piedzīvot, sevi norobežoju, nē, paldies, to es nemaz negribu uzzināt. Bet, ja cilvēks ir uz pareizā ceļa, tad viss risināsies.
