Ne pacienti, ne mediķi nespēj orientēties nemitīgajās izmaiņās un nesaskaņās starp pienākumiem, tiesībām un finansējumu.
Ne pacienti, ne mediķi nespēj orientēties nemitīgajās izmaiņās un nesaskaņās starp pienākumiem, tiesībām un finansējumu. Ārstu un medicīnas māsu profesijas prestižs katastrofāli krities. Jau tagad valstī trūkst ap 1500 medicīnas māsu, nepietiek neatliekamās palīdzības speciālistu. Pieredzējuši mediķi dodas peļņā uz ārzemēm vai pārkvalificējas, bet studijām piesakās arvien mazāk jauniešu: mediķa profesija nav prestiža. Ja tā turpināsies, nebūs ilgi jāgaida, kad Latvijā medicīnas vispār nebūs.
Šāda situācija ir pateicīga augsne politiskām spekulācijām. 8. Saeimas priekšvēlēšanu periodā nebija tādas partijas, kas par vienu no savas darbības galvenajiem uzdevumiem nebūtu izvirzījusi veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu. Taču ir viens kaut ko deklarēt, bet pavisam kas cits – to arī īstenot. Partija «Jaunais laiks» nebija izņēmums. Līdz šim tā šo prioritāti tikai uzsvērusi valsts budžeta preambulā. Toties minētā partija sev piedēvē «svarīgu» nopelnu – Veselības ministrijas izveidi: tas apliecinot valdības apņēmību pievērst uzmanību medicīnai. Taču nevienu administrāciju nevar uzturēt bez maksas…
Lai cik tas šķistu fantasmagoriski, tomēr pēc valsts budžeta grozījumiem valdība apsolījusi šai nozarei «atrast» 102 miljonus latu. Atstādinātais Audera kungs plātījās, ka pat, ja reāli izdosies sagrabināt kaut pusi no šīs summas, reforma iešot uz priekšu milzu soļiem. Patiesībā vajadzīga daudz lielāka summa – ap 400 miljonu.
Veselības aprūpes reformu arī līdz šim vajāja naudas trūkums. Lai arī reformai tikuši piešķirti lieli Pasaules Bankas līdzekļi, šis fakts vien vēl nevar garantēt panākumus: arī Pasaules Bankas mērķis ir nevis nodarboties ar labdarību, bet pelnīt. Tā reformas īstenošanā ieinteresēta vienīgi tiktāl, lai varētu piešķirto kredītu atgūt ar uzviju, bet pati reforma paliek pašmāju speciālistu ziņā.
Diemžēl viņi pieļāvuši kļūdas, pārspīlējumus un aplamības. Mēdz sacīt, ka ceļš uz elli tiek bruģēts ar labiem nodomiem. Vairums reformas autoru nodomu neapšaubāmi bijuši labi. Taču tas nav pasargājis no kļūdām. Rezultātā gandrīz desmit gadu laikā medicīnas darbinieki, pirmām kārtām, ārsti, vairākkārt nostādīti ķīlnieku lomā, liekot viņiem izjust materiālu apdraudējumu. Piemēram, šāds apdraudējums bijis, ieviešot tā dēvēto kapitācijas metodi, kad tika pretstatīti ģimenes ārsti un speciālisti. Savukārt tagad, kad par dubultas maksas iekasēšanu un krāpšanu ir ierosināta krimināllieta pret neseno veselības ministru Āri Auderu, arī pārējie mediķi ir ļoti satraukušies par iespējamajām represijām par «kreiso» ienākumu saņemšanu.
Ārstu dotais Hipokrāta zvērests – arī tajos laikos, kad tas tika saukts par «padomju ārstu zvērestu» – nekad nav nozīmējis ārstu atteikšanos no ienākumiem. Konjaka pudele, konfekšu kārba vai ziedu pušķis gadu desmitiem bijusi tikai simboliska pacientu pateicības izpausme. Kopš neatminamiem laikiem pie ārsta slimnieki devušies ar olu groziņu, desas līkumu vai naudas aploksni. Gan padomju gados, gan mūsdienās ierasta lieta ir jau iepriekš noskaidrot, cik kuram ārstam jāmaksā par konsultāciju, operāciju vai ārstēšanu. Visticamāk, ka vispār nav tāda ārsta, kas papildus visos laikos skopajam oficiālajam atalgojumam ne reizi nebūtu saņēmis no pacienta materiālu atlīdzību par saviem pūliņiem, kas kaut par nieku pārsnieguši «obligāto minimumu». Ieilgušās veselības aprūpes reformas apstākļos mūsu valstī, kad tika mēģināts ieviest vienu vai citu veselības aprūpes pakalpojumu samaksas metodi, ārsti arvien mēģinājuši pielāgoties tā, lai nepaliktu zaudētājos. Diezin vai viņus par to drīkstētu nosodīt.
Tajā pašā laikā, protams, nav pieļaujama ne valsts akceptēta pacientu maskēta vai atklāta aplaupīšana, ne arī mediķu ekspluatācija. Katram ir tiesības par savu darbu saņemt adekvātu atlīdzību, un valsts pienākums ir šīs tiesības nodrošināt. Tādēļ arī uzsākta veselības aprūpes reforma – lai, no vienas puses, ārstu pakalpojumi būtu vienlīdz pieejami itin visiem iedzīvotājiem un, no otras puses, lai tam garantētu finansējumu. Tiesa, optimāla tās modeļa meklējumi ir ieilguši. Tam par cēloni nav tikai «sliktās» valdības, tikai reformas autori un virzītāji, bet paradoksālā kārtā – arī paši mediķi. Pareizāk būtu sacīt – viņu apjukums, nespēja orientēties mūsdienu, tirgus ekonomikas apstākļos. Kaut kur dziļi arī viņos joprojām snauž vergi. Aizvadīto gadu desmitu kroplīgā sabiedriskā iekārta daudzos ir atstājusi ļaušanos pašplūsmai, labklājības mānam, ko it kā nodrošināja bezpersoniskā «valsts». Tā sekas manāmas tā dēvētā Māsterplāna īstenošanas gaitā. Runa ir par to, ka, vadoties pēc mazāku izmaksu principa, virkne mazo lauku slimnīcu pārprofilējamas par sociālās aprūpes iestādēm. Taču šo slimnīcu mediķu pārprastais patriotisms, vēlēšanās ar jebkādiem līdzekļiem attaisnot sīko slimnīciņu eksistenci (un tātad līdzekļu neracionālu izlietojumu) kavē lielu medicīnas pakalpojumu centru izveidi. Zināmā mērā tam par iemeslu bijusi arī kļūdainā pieeja: Māsterplāna izstrāde veikta «no apakšas», nevis «no centra», no kurienes tomēr «viss labāk redzams».
Cita liga bijusi mediķu finansējuma atkarība no valsts un, kur tas bijis iespējams, no pašvaldību «piešpricēm». Visām pašvaldībām šāda palīdzība nav pa kabatai. Paradoksāla ir šāda lāpīšanās: it kā kāda pagasta iedzīvotājs vienlaikus nebūtu arī valsts iedzīvotājs! Tas radīja un turpina radīt papildu spriedzi ārstos, jo viņiem jāprot būt izmanīgiem starp sava darba atšķirīgajiem finansējuma avotiem.
Mūsdienās ikvienam sevi jāapzinās par valsts daļu. Savukārt mūsu valstij ir jāprot kļūt par tādu kā Bībeles Mozu. Mozus savu tautu uz Laimes zemi veda 40 gadu. Šķiet, šajā laikā varēja veikt milzīgu attālumu, taču, paskatoties kartē, nākas secināt, ka patriarhs līkumoja un meta lokus pa tuksnesi gandrīz vienā un tajā pašā vietā. Viņa gudrības pamats – ceļa mērķis bija nevis kāda reāla, ģeogrāfiski konkrēta Apsolītā zeme, bet gan laiks, kādā nomirtu pēdējais vergs. Tikai no verdzības važām patiesi brīva paaudze spēj rast «laimi» arī pavisam ikdienišķā vidē.
Jādomā, ka veselības aprūpes reforma Latvijā tomēr nevilksies tik ilgi; cerams, ka «vergi» mūsos nomirs krietni īsākā laikā.
