Manuprāt, ar personības krīzēm cilvēks sastopas diezgan bieži, jo mēs nemitīgi augam, maināmies un attīstāmies. Tomēr visasāk to var izjust nozīmīgos pagriezienu punktos, piemēram, mainot statusus. Atceros, ka nenācās viegli saprast, ka esi kļuvusi par sievu vai vēl vairāk – par mammu. Šī pārmaiņa bija viena no pamatīgākajām. Varbūt to sauc par pēcdzemdību depresiju, bet vajadzēja paiet noteiktam laikam, lai iekšēji apjaustu un samierinātos ar jauno identitāti, kam gan nav nekāda sakara ar mīlestību pret bērnu. Vienkārši no ļoti aktīvas ikdienas, sapulcēm un semināriem biju nokļuvusi četrās sienās ar nemierīgu zīdainīti, nesaprotot, kas kurā brīdī viņam kaiš. Par darbu vairs pat domāt negribējās, taču galu galā viss manī pielāgojās jaunajai lomai, ar kuru nāksies sadzīvot visu mūžu.Tomēr vislielāko personības krīzi piedzīvoju, pēkšņi zaudējot ļoti tuvu cilvēku – vecāko māsu. Līdz tam nekas tāds – tik liels – ar mani nebija noticis. Dzīve it kā bija stabili nokārtojusies, kad vienā dienā kā no zila gaisa uzzinājām par viņas smago slimību un niecīgajām izredzēm izdzīvot. Neteikšu, ka man ar māsu vienmēr bijušas ļoti ciešas attiecības – tā ka uzticētu viena otrai savus noslēpumus vai konsultētos pirms niecīgākā lēmuma pieņemšanas –, tomēr vajadzības brīdī bija, kam piezvanīt, vienkārši kopā pasēdēt kafejnīcā, papļāpāt. «Turējām pulsu» viena otrai, tāpēc tajā dienā, kad viņa aizgāja, bija sajūta, ka sabrūk arī mana pasaule.Pirmkārt, ļoti reāli apjautu cilvēka miesīgumu un niecīgumu, nāves klātbūtni un to, ka tās nav beigas, tāpēc izmisīgi sāku iekšēji pārrevidēt vērtības, kam būtu kāda nozīme mūžības kontekstā. Otrkārt, sapratu, cik ļoti būtiskas galu galā ir cilvēku attiecības. Gribējās kā pelei vilkt kopā senus draugus, paziņas, radus. Paldies, ka viņi atsaucās, jo tas mani ļoti stiprināja. Tā gabaliņu pa gabaliņam sāku vākt drupas un atrast arī ko jaunu. Līdz šim biju vien nojautusi, ka manī mīt arī kāda radoša dzirksts. Tagad tā bija uzliesmojusi. Sāku rakstīt dzeju. Nezinu, kurp tas aizvedīs, varbūt pat mainīšu profesiju vai darbu, bet skaidrs ir viens, ka mana dzīve izmainījusies līdz nepazīšanai ar jaunu «es» tajā. AtziņaCilvēki tiecas pēc ērtībām, jo viņi ir dzīvi, un rada mākslu, jo zina, ka ir mirstīgi. Viņi dzīvo barā, jo viņiem vajag citus cilvēkus, un uztver citu garīgās izteiksmes, jo zina, ka ir vieni.D.Penaks
