Starp Pilsētas svētku pasākumiem, «Vienotības» līderu debatēm Ozolniekos («ē, atlicis tikai gads līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām!») un dažnedažādām citām sabiedriskajām aktivitātēm man šonedēļ īpašs bija LLU profesora Jāņa Āboliņa dzimtas un «Zemgales Ziņu» kopīgi rīkotais Drosmes un cilvēcības velobrauciens.
Tradicionāli beidzamajā maija trešdienā minūtēs piecpadsmit ar ceļu policijas gādību tas izvijās cauri pilsētai, atgādinot to, cik svarīgi ir pat tumšākajos laikos saglabāt cilvēcību. Ja vajag, arī riskējot ar savu labklājību vai pat dzīvību, glābt kolēģi, varbūt pat ne tik tuvu cilvēku.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, būdams jauns žurnālists, kurš īsti nespēj atrast savu vietu padomju laika presē, tikos ar profesoru Jāni Āboliņu, jo viņš Jelgavā bija Miera fonda priekšsēdētājs. Tajā laikā, kad svarīgākos jautājumus lēma valdošā kompartija, Miera fondam, šķiet, bija tāda kā ķeksīša nozīme. Tomēr profesors attiecās pret savu sabiedrisko amatu nopietni. Atklāto vēstuli toreizējam ASV prezidentam Ronaldam Reiganam apspriedām vairākas stundas. Biju pagodināts par sarunu, kā mums, latviešiem, kā tautai saglabāties.
Šaubos, vai toreiz Jelgavas pilī tapušo vēstuli augstais adresāts lasīja. Taču vēstules ASV prezidentam kā sava veida politiskā vēstījuma žanrs dzīvo vēl joprojām. Pirms nedēļas tādu rakstīja arī Saeimas «ilgdzīvotājs» «Saskaņas» deputāts ar 23 gadu stāžu Jānis Urbanovičs. Viņš lūdz Baraku Obamu risināt Latvijas nepilsoņu problēmu. Protams, nav īsti riktīgi, ka valstī vairāk nekā 230 tūkstoši iedzīvotāju ir nepilsoņi (pirms dažiem gadiem to gan bija 700 tūkstoši). Taču, vai jēga pilsonību piešķirt cilvēkiem, kas paši pēc tās nav tiekušies, nelieto latviešu valodu? Domāju, nē. Jautājums, protams, nav vienkāršs, bet pašiem vien risināms.
