Astoņas stiprinieku komandas, tostarp trīs no Lietuvas, sestdien stadionā pie Sporta halles Jelgavā mērojās spēkiem Latvijas atklātā virves vilkšanas čempionāta otrā posma sacensībās un sacentās par godalgām pilsētas Sporta servisa centra kausa izcīņā.
«Jelgavā pēdējoreiz šāds pasākums rīkots pirms 11 gadiem. Mūsu Ozolnieku pagastā vai Līvbērzē, kur biežāk esam vilkuši, skatītāju mēdz būt vairāk,» sprieda komandas «Ozoli» treneris Edgars Ludzītis. Taču epizodiski līdzjutēji stadionā iegriezās visas dienas garumā.Latvijas čempionātā pieaugušajiem gan 720, gan 680 kilogramu svara kategorijā finālcīņās sastapās pērnā gada čempioni «Ozoli» un salīdzinoši krietni vairāk titulētie Ventspils «Velkoņa» vīri. Kā vienā, tā otrā sastāvā uzvarēja «Ozoli». Noslēgumā desmit komandas, ieskaitot jauniešus, līdz 560 kilogramu svarā sacentās par Sporta servisa centra kausu. Arī šoreiz rīkotāju viesmīlība palika ārpus sporta laukuma un trofeja tika «Ozoliem».Tomēr sacensību gaitā netrūka arī intrigas. Tā 680 kilogramu svarā parasto divu (vai neizšķirta gadījumā trīs) vilcienu vietā cīņa tiesnešu piešķirto aizrādījumu dēļ izvērtās sešu dueļu garumā. Kad tādā spriedzē līdz nepieciešamībai pēc mediķa palīdzības nonāca ventspilnieku enkurs, džentlmeniski no viena komandas dalībnieka atteicās arī «Ozoli», pēdējā vilcienā tomēr izturot līdz galam.«Šajā svarā esam pirmie jau otro posmu, un tas nozīmē, ka čempionu titulam trešajā posmā pietiktu pat ar trešo vietu,» mazgādams no rokām īpašo smēri, kas neļauj virvei slīdēt, sprieda enkurs Egīls Gūtmanis. Šajā svarīgajā postenī viņš ir jau 16 gadu un kopā ar komandas biedriem baudījis gan teju mūžīgo «otrās vietas sindromu» pašu mājās (ventspilniekus tikai pērn pirmoreiz izdevās pārspēt valsts čempionātā), gan prieku par sudraba godalgām Eiropas un pasaules klubu čempionātos.– Esat smagākais vai spēcīgākais – cik svarīga ir enkura loma komandā?Ir dažādas komandas, bet viegla svara vīrs šajā postenī nav nevienā. Mūsējā ar saviem 111 kilogramiem (šodien) esmu tiešām smagākais. Bet lomas svarīgumu gan grūti novērtēt, jo virves vilkšanā vienmēr darbojas komanda. Enkuram virve padusē, un uzdevums ar savu svaru un spēku katru tās izvilkto centimetru «savākt un fiksēt».– Piebilde par šodienu nozīmē, ka savam svaram arī īpaši jāseko?Tā ir – ja būšu vieglāks, komandas kopējos «starta kilogramos» varēs ielikt kādu smagāku un spēcīgāku vīru, ja smagāks – pretēji. Svarīgi ir svarus un spēkus optimāli sabalansēt.– Kā krāj spēkus virves vilcēji?Trenējamies divas reizes nedēļā pa divarpus stundām. Iesildīšanās, trenažieris. Katru reizi nesanāk divas pilnas komandas, kas var stāvēt viena otrai pretī, tāpēc noder īpaši virves vilkšanas treniņelementiem aprīkots 12 metru augstais tornis Ozolnieku vidusskolas stadionā. – Jūsu sportā esot divu veidu tehnika – holandiešu un zviedru. Vai tas attiecas arī uz enkura stāju?Par tehnikām – jā, zviedri velk ar saliektām mugurām, holandieši (un arī mēs) slīpā stājā, ar taisnu muguru, kreiso plecu uz virves pusi. Bet enkurs, kā vārda tiešajā nozīmē, stāv vienmēr vienādi.– Mācāties no pasaules stiprākajiem?Holandieši tiešām ir spēcīgākie virves vilcēji pasaulē, bet tas droši vien ne stājas, drīzāk tradīciju pēc. Pie viņiem virvi velk jau no skolas vecuma un sacensības notiek vai katrā ciemā. Bet pašiem labākajiem tehnika acīmredzot izkopta perfekti. Iznāk pretī tādi vīri – augumā ap metru deviņdesmit, drīzāk stiegraini nekā muskuļoti, un nevari saprast, kur viņos tas spēks. – Kuršēnu treneris Antans Gricjus stāstīja, ka pie viņiem arī virves vilkšana nāk cieņā. Astoņas komandas viņu pilsētā vien, bet Lietuvas skolu jaunatnes spēļu finālsacensībās pat četri desmiti vienību bijušas. Ko teikt par Latviju šajā sakarā?Jauniešus, protams, vajadzētu vairāk ieinteresēt. Ja ne – varēsim skatīties, kā lietuvieši, kas sākotnēji brauca pie mums skoloties, aiziet garām.– Kas varētu saistīt jaunos šajā sportā?Līdzās fizisko dotumu stiprināšanai tā varētu būt arī iespēja redzēt pasauli, piedaloties sacensībās. Arī draudzīga kolektīva klātbūtne. Mēs «Ozolos» esam saraduši gluži kā ģimene, kur cits citu atbalsta ne vien sportā, bet arī ikdienas situācijās.
