Notikumi pēdējā laikā liek domāt par aktīvāku iedzīvotāju līdzdalību sabiedriskajos procesos. Iemesli pašsaprotami – cilvēki neuzticas politiķiem, krīze skārusi gandrīz ikvienu Latvijas iedzīvotāju, un risinājums ir ļoti vienkāršs – veicināt līdzdalību jeb iedzīvotāju iesaisti politiskajos procesos. To varam lasīt arī Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta deklarācijā, kur liela daļa aktivitāšu plānotas līdzdalības virzienā. Par laimi, Latvijā atsevišķas organizācijas panākušas, ka ministrijas arī ievieš pasākumus, lai nodrošinātu līdzdalību, taču reālā situācija joprojām nav spīdoša un iedzīvotāju iesaiste joprojām ir apšaubāma, jo trūkst politiskās gribas. Palīgu nesauc palīgāLīdzdalību var nodrošināt, kaimiņu tanti rosinot piedalīties kādas ministrijas darba grupā vai arī aicinot nevalstiskās organizācijas (NVO), kas ir iedzīvotāju apvienības un pārstāv noteiktas grupas intereses. Otrais variants šķiet daudz efektīvāks, jo tādā veidā tiek panākts efektīvāks darbs un viedokļu apkopošanai tiek izmantoti organizāciju resursi jeb biedri. Ļoti daudzās jomās redzam, ka NVO jau piedalās šādos sabiedriskajos procesos un arī ietekmē lēmumu pieņemšanu. Attiecībā uz reģioniem, šajā gadījumā – Zemgali, jāatzīst, ka NVO ir mazas un sadrumstalotas. Jāņem vērā tas, ka Latvijā ir vairāk nekā 10 000 NVO, no kurām aktīvi darbojas aptuveni trešdaļa, kas arī būtu uzskatāmas par konkrētu iedzīvotāju grupu interešu aizstāvības institūcijām. Reģionos šīs organizācijas ir mazas un to attīstība ļoti lēna, jo Latvijā šīm demokrātijas struktūrām esam pievērsuši pārāk maz uzmanības. Reti kad ministrijās redzēsim kādu organizāciju, kas pārstāvētu reģionu intereses. Pašlaik gan tāda izveidota, taču līdzdalības veicinātāju pulku vajadzētu ievērojami palielināt.Uzskatu, ka NVO attīstības pamatā ir sadarbība vispirms vietējā līmenī, bet pēc tam var doties uz nākamo – pārstāvēt sava pagasta iedzīvotāju intereses novadā vai arī vēl augstāk – ministrijā. Diemžēl šī skaidrā shēma dzīvē nestrādā, jo trūkst jau iepriekšminētās izpratnes. Viens no valdības deklarācijas uzdevumiem ir veicināt līdzdalību, taču to mums neredzēt no reģionu organizācijām, jo gluži vienkārši tās ir pārāk vājas, lai cīnītos par savām interesēm. Par spīti tam, ka reģionos ir NVO, kas reāli strādā, vietējā līmenī trūkst izpratnes par viņu spēju veikt reālus darbus. Pašvaldības nav ieinteresētas popularizēt šīs organizācijas, jo vietvarām svarīgas ir pašu izveidotās iestādes, kas veic, iespējams, to pašu darbu, tikai nereti sliktāk, nekā to dara atsevišķas NVO. Bez iniciatīvasVietējās NVO ir spējīgas piesaistīt līdzekļus pat centralizētajos Eiropas Komisijas konkursos, taču viss apstājas pie sadarbības trūkuma. Iemesls ir ļoti vienkāršs – vajadzīga gan pašvaldību, gan arī NVO iniciatīva. Īpaši šā brīža situācijā visbūtiskākā ir sadarbība. Piemēram, ja kādā pagastā ir organizācija, kas gada laikā, rīkojot pasākumus jauniešiem un izmantojot Eiropas Komisijas finansējumu, piesaista 50 000 latu, pagasts noteikti iegūst. Taču pašvaldībai būtu jāsaprot, ka šādām organizācijām ir arī jāpalīdz rosīties, nodrošinot, piemēram, iespēju izmantot telpas pagastā. Reālā situācija ir tāda, ka palīdzība netiek sniegta un organizācijas mēģina pašas tikt galā ar it kā savām vajadzībām. Šajā gadījumā jāatzīst, ka organizācijas ekonomiskā atdeve un nodokļu pienesums pašvaldībai bijis daudz lielāks, nekā pašvaldība sniegusi atbalstu organizācijai, nemaz nerunājot par aktivitātēm, kas veiktas noteiktas mērķgrupas vajadzībām. Eiropā ir daudz spēcīgu NVO, savukārt Latvijā vien dažas, kas atradušas veidu, kā izdzīvot, un ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. «Vecās Eiropas» NVO ir daudz konkurētspējīgākas par Latvijas organizācijām, īpaši, ja jāiesniedz projekti centralizētiem projektu konkursiem. NVO ieiet politikāNVO reģionā ir arī darba vietu nodrošinātājas, un ir maldinoši uzskatīt, ka NVO tikai prasa no pašvaldības, jo ar savu darbu tās pierādījušas, ka, īstenojot projektus, tās spējīgas dot reālu finansiālu labumu pašvaldības budžetam. Manis pārstāvētās organizācijas – Zemgales NVO centra – novērojumi liecina, ka pašvaldības, veicot pirmos budžeta grozījumus, skatīja arī NVO atbalstam paredzētos līdzekļus, un nereti tie tika samazināti par 50 procentiem vai pat nogriezti pavisam. Reģionu apņēmīgie indivīdi vai NVO līderi saskatījuši citu iespēju – kļūt par kādas politiskas partijas biedru un bīdīt savas intereses, izmantojot partijas resursus. Šā brīža situācijā risinājums nav slikts, jo nodrošina tūlītēju rīcību un politisko aizmuguri organizāciju darbībā. Diemžēl ilgtermiņā šāda rosīšanās gan pilsoniskās sabiedrības jomā, gan arī politikā veicina to, ka būs atsevišķi indivīdi, kas organizācijas līderu politiskās pārliecības dēļ nevēlēsies iesaistīties organizācijas darbā. Šis jautājums nav viennozīmīgs, taču īpaši aktuāls kļuvis šogad, jo Zemgales pašvaldību deputātu kandidātu sarakstos manījām daudzu NVO vadītāju vārdus. Tas, protams, priecē, jo redzams, ka NVO nolēmušas nestāvēt malā – pašlaik ir būtiski, ka, iesaistoties politikā, līdzšinējiem NVO darbiniekiem rodas iespēja parūpēties par savu mērķgrupu vajadzībām. Un tomēr – iekļūstot politikā, NVO aktīvistiem mazinās pilsoniskās līdzdalības iespējas, jo var rasties zināms interešu konflikts starp partijas un organizācijas interesēm.Un tomēr Latvijā ir daudzas NVO, kas ar saviem pakalpojumiem un aktivitātēm spēj konkurēt Eiropas Komisijas iepirkumos un grantu konkursos, taču līdzfinansējuma programmas vairs nav un nav zināms, kad tā atsāks darboties. Šajā gadījumā es runāju par projektiem, kuri mērāmi vairākos simtos tūkstošos eiro un kuru iegūšanā Latvijas NVO visbiežāk izkonkurē Rietumeiropas organizācijas ar spēcīgu «aizmuguri».Tomēr mums jāatceras – līdzdalība ir būtiska, jo tā nodrošina ciešāku sabiedrības un varas sadarbību, kas īpaši reģionos ir reta parādība. Abām iesaistītajām pusēm jāsper solis pretim sadarbībai, un mums visiem izdosies. Saīsināti no www.politika.lv
