Dzīve, kuru mums negribētos dzīvot, norit sociālā aprūpes centra «Jelgava» sienās. Tur var sastapt gan tos, kas neizprot jēdzienu «liktenis», gan tos, kas prot lasīt grāmatas, adīt zeķes, kārtot savu dzīvi atbilstoši iespējām.
Dzīve, kuru mums negribētos dzīvot, norit sociālā aprūpes centra “Jelgava” sienās. Tur var sastapt gan tos, kas neizprot jēdzienu “liktenis”, gan tos, kas prot lasīt grāmatas, adīt zeķes, kārtot savu dzīvi atbilstoši iespējām. Varbūt mums rodas jautājums – kāpēc par to vispār interesēties? Mūs tas neskar. Iespējams. Tomēr dažreiz vajag ļoti maz, lai… skartu. Tad dzīve mainās. Labāk sakot, nevis dzīve mainās, bet situācija satricina.
Šodien ieskatīsimies sociālā aprūpes centra “Jelgava” dzīvojošo ikdienā.
Par savām mājām šo vietu sauc 289 cilvēki vecumā no 18 līdz 89 gadiem. Visiem ir kāda diagnoze, kas liecina par intelektuāliem traucējumiem. Viegla, vidēja, smaga vai dziļa garīga atpalicība, šizofrēnija, citas diagnozes. Tikai nedaudzi spēj savu dienu organizēt atbilstoši tam, kā esam raduši mēs. Pieceļamies, aprūpējam sevi, pabrokastojam, dodamies pienākumos, atgriežamies mājās. Ideja par to, ka viņiem tas nav nepieciešams, ir novecojusi. Zviedrijā šo cilvēku attīstības pētnieks un aizstāvis Bents Nirje piedāvā terminu “normalizācija”, kas nozīmē normālu dienas, nedēļas, gada ritmu cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Normalizācija nozīmē, ka tiek respektētas šā cilvēka ilgas, tiesības uz cilvēcisku dzīves līmeni.
Majestātisko kāpņu ēnā
Diemžēl 1900. gadā celtā būve ar Hruščova laikā piebūvēto korpusu, kur atrodas “Jelgava” – ar plašām kāpnēm, augstiem griestiem, lielām istabām –, ir citas izpratnes mantojums.
“Un labi, ka ir vēl tāda ēka. Kur mēs liktu visus tos, kam šeit jāuzturas? Vīriešiem uz šo iestādi jāstāv rindā pusotru gadu, sievietēm līdz gadam. Vietu trūkst,” skaidro “Jelgavas” direktora vietniece Dzidra Jansone.
Tomēr jāatzīst, ka situāciju sarežģī pusceļa mājas projekts, jo līdz ar to vēl vairāk sašaurināsies jau tā dzīvošanai nepiemērotās telpas. Vai ideja par pusceļa māju, kur sagatavotu patstāvīgākai dzīvei cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ir laba? Protams. Vai tā ir laba, ja tiek samazināta pārējo jau tā niecīgās “ērtības”, tas ir cits jautājums. Pilnīgi droši var teikt, ka saprātīgāk būtu blakus aprūpes centram celt nelielu dzīvojamo māju, saglabājot līdzšinējās vietas, jo mazāk šo cilvēku, kam nepieciešama aprūpe, nekļūst un arī izmaksas, ilgtermiņā raugoties, nebūtu lielākas. Turklāt nav jābūt speciālistam, lai saprastu – Hruščova monstrs, pārbūvēts mūsdienu prasībām, nebūs tās sienas, kas palīdz socializācijas procesā.
Dzīvot saticībā.
Vai mēs to spētu?
“Tikai nerakstiet par mums neko sliktu,” lūdz personāls. Un pilnīgi saprotams ir viņu lūgums. Tie, kas diendienā satiekas ar “savējiem”, ir viņu “tuvinieki, draugi, biedri”. Ja jāstrādā šādos apstākļos, tad tā nav personāla vaina. “Mēs vedam uz jūru, cirku, cenšamies īsināt viņu dienas, notiek koncerti, ir sava pašdarbība. Tiek celta arī kapela, ir, kas apmeklē bibliotēku,” stāsta Jansones kundze.
Paveras durvis, un ienāk cilvēks. Smaidīgs. Bez ievada stāsta, ka bijis ciemos pie draudzenes. Viņam ir atļauja izbraukt. Ļoti jauki. Labi, ka ienāci… Vēlāk vairākkārt atveras durvis – daudziem gribas parunāties, gribas uzmanību.
Diena, nedēļa, gads, dzīve… Notikumu maz. Visbēdīgāk ir sastapties ar jauniešiem un vidēja vecuma cilvēkiem, kuru diagnoze apliecina, ka viņi ir spējīgi lasīt, rakstīt, rēķināt. Tomēr direktora vietniece neslēpj, ka no “Ziedkalnes” nāk jaunie analfabēti. Jājautā, kāpēc cilvēkam, kuram jau tā ir ierobežotas iespējas, savlaicīgi netika iemācīts lasīt un rakstīt. Arī pusceļa mājā dzīvos viens lasīt nepratējs. “Iedrošinām. Kopīgiem spēkiem tiksim galā. Viņi savā starpā ir ļoti labvēlīgi un aizbildnieciski. Protams, gadās arī sadzīves nesatikšanas,” stāsta Dz.Jansone. Bet kā ne – vai mēs, dzīvojot diendienā pieci, seši, astoņi vienā istabā un neesot nodarbināti, varētu dzīvot tikai saticībā?
Būs jāuzdāvina mašīnīte
Par sadzīves ainiņām pastāsta arī sociālā aprūpētāja Inta Ķince: “Viņi grib mīlēt, viņi grib sevi apliecināt, viņi grib sarunāties, būt pieņemti. Viena lieta, ja sociālajam aprūpētājam ir darbs ar pieciem vai desmit cilvēkiem, cita, ja jārūpējas par astoņdesmit.”
Ejam pa garo, nemājīgo koridoru, sastopamies ar dažādiem skatieniem – ieinteresētiem, bailīgiem, pētošiem, vienaldzīgiem. Fotogrāfei Gundegai mazliet neomulīgi. Sociālā aprūpētāja iedrošina: “Ar šiem cilvēkiem ir drošāk nekā ar mums. Ļoti retos gadījumos ir citādi, bet tad jau arī diagnoze liecina, ka jāuzmanās.”
Mēs sastapām daudz cilvēku… “Ko tu gribi, lai es fotografēju?” jautā Gundega. Jā. Pārāk drūma bilde. Vai avīzes lasītājam ko tādu vajag? Bet kāpēc ne? Arī tur var sastapt interesantas personības.
Vladislavu Vondu nesatiekam mājās. Viņš apzinīgi veic kādu uzdevumu ārpus šīs teritorijas. Atgriezīsies vakarā. Viņš mācās burtus. Ticis līdz o. Centīgs, uzticams. Būtu varējis iemācīties lasīt jau bērnībā.
Vladimirs Ņesterenko. Iesaukts par opi. Sākumā mazliet uztraucas. Kas tā būs par sarunu? Kad saprot, ka draudzīga, no viņa sejas nenozūd plats smaids. Par viņu personāls dzied slavas dziesmas. Viņš palīdz veļas mazgātavā. Neviens šo darbu neveic tik labi kā Vova. Kad sācies darbs ar jaunajām iekārtām, zibenīgi iegaumējis katru pogu un uzreiz mācējis strādāt. Viņš ada, tamborē, mezglo. To “Veģos” iemācījusi kāda sanitāre. Mēs ielūkojamies arī viņa istabiņā. Trīs vīrieši ar īpašām vajadzībām pratuši par savu dzīves telpu parūpēties. Izremontēta glīta istaba, svaigs gaiss, televizors. Paši iebūvējuši kaut ko līdzīgu sienas skapim. Vovam ir arī savs papagailis un kaķis.
Edmunds Jaunzems ir mākslinieks. Viņa zīmējumi, izlikti lasītavā, piesaistīja uzmanību. “Tikai jums jārēķinās, ka būs jāapskata pilnīgi visi darbi, ko viņš rādīs, citādi apvainosies,” brīdina Dz.Jansone. “Teikšu, ka tie, kas raksta avīzēs, neskatās visus zīmējumus,” atbildu. Un tā arī notiek. Vienīgi man vajag Edmundam apsolīt, ka nākamreiz atvedīšu mašīnīti. Nāksies iegriezties šajā iestādē vēl. Un varbūt diezgan drīz. Tā, lai Edmunds nebūtu aizmirsis solījumu.
Rakstīt par šo vietu vēl var daudz. Tā ir ekskursija citādā pasaulē. Varbūt ne tik izklaidējošā, kā gribētos, bet mūsu pašu cilvēciskuma spodrināšanas labā – noderīga.
“Kad dīvainos mītus par cilvēkiem ar intelektuālajiem traucējumiem aizstāsim ar patiesiem faktiem, mums pavērsies iespēja saprast vairāk,” domā Roberts Perske, kas sarakstījis grāmatu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, paredzētu viņu tuviniekiem.
