Braucot kāzu ceļojumā uz Angliju, autobusā, kas gāja no Minsteres uz Londonu, abi ar sievu ievērojām kādu, šķiet, angļu māmiņu ar trim bērniem.
Braucot kāzu ceļojumā uz Angliju, autobusā, kas gāja no Minsteres uz Londonu, abi ar sievu ievērojām kādu, šķiet, angļu māmiņu ar trim bērniem. Mazākais no tiem viņai vēl bija uz rokām, lielākais, apmēram četrgadīgs puika, atstāja drusku nerātneļa iespaidu, taču, ticis pie loga, viņš uzvedās pietiekami labi. Neko palīdzēt šai ģimenei nevajadzēja. Māmiņa apbrīnojami viegli tika ar saviem pienākumiem galā.
Naktī piebraucām pie Lamanša kanāla, un franču robežsargi pārbaudīja dokumentus. «Džimij, kur ir tava pase?» angliete uztraukti jautāja vienreiz, otrreiz un vēl. Miegainais puisēns neatbildēja. Māte sāka rakņāties pa somām. Divstāvīgais autobuss, kas stāvēja pie uzbrauktuves uz prāmja, tālāk netika. Brīdis saspringts, taču mātei neviens neko nepārmeta.
Pēkšņi angliete iesaucās «Džimij!» un, atvērusi beidzot atrasto pasi, parādīja to mums ar sievu. Zēns bija ne tikai bez mātes atļaujas paņēmis un nez kur dziļi mantās nobāzis pasi, bet arī uzlīmējis virsū savai fotogrāfijai iemīļotā multfilmu varoņa novelkamo bildi.
Pēc brīža devāmies tālāk. Taču minētā angļu māmiņa ar trim bērniem visu šo laiku palikusi prātā. Maz Eiropas ceļos ir tādu nerātneļu, maz to ir arī Latvijā.
Interesanti, ka amerikāņu «Mūzikas skaņas» ar kapteiņa fon Trapa daudzajiiem bērniem ir viena no latviešu skatītākajām filmām, ko daža vecmāmiņa nav laidusi garām vairāk nekā desmit reižu. Taču ar prieku vērot bērnu izdarības ir pavisam kas cits nekā uzņemties par viņiem atbildību.
Tādēļ vēl jo vairāk lai gods un cieņa ir tiem, kas spēj gan uzturēt, gan izaudzināt un izglītot prāvāku bērnu bariņu. Jo tikai tā mēs varam pastāvēt.
