Pašlaik Rīgā ritošā Bibliotēku nedēļa septembrī notiek pēdējoreiz. Sākot ar nākamo gadu, aprīlī to atzīmēs visā Latvijā. Jelgavnieki šīsnedēļas sarīkojumos ir apmeklētāju lomā, taču tas nenozīmē, ka viņiem trūktu pieredzes, kurā dalīties.
Pašlaik Rīgā ritošā Bibliotēku nedēļa septembrī notiek pēdējoreiz. Sākot ar nākamo gadu, aprīlī to atzīmēs visā Latvijā. Jelgavnieki šīsnedēļas sarīkojumos ir apmeklētāju lomā, taču tas nenozīmē, ka viņiem trūktu pieredzes, kurā dalīties. No ES Informācijas centra un Nīderlandes vēstniecības organizētā pieredzes papildināšanas brauciena Latvijā atgriezušās 34 bibliotēkās izvietoto ES reģionālo informācijas punktu darbinieces, viņu vidū – Irina Ķuse no bērnu bibliotēkas «Zinītis» un Dina Oļekna no Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas. Ceļojuma pamatmērķis bija tuvāk iepazīties ar informācijas centru un citu ar ES saistītu institūciju darbību Polijā, Beļģijā un Nīderlandē, taču brauciens sniedza arī iespēju uz brīdi ielūkoties Rietumeiropas grāmatu krātuvju darba ikdienā.
Viena no galvenajām atšķirībām ir tā, ka reģionālie ES informācijas punkti Polijā darbojas nevalstisko organizāciju, nevis bibliotēku paspārnē kā pie mums (starp citu, par lielāku eiropropagandas aktivitāti Latvijā liecina arī informācijas punktu ievērojami lielāks skaits – 34; četrdesdmit miljonu apdzīvotajā Polijā tādu ir 25). Vērienīgākā no I.Ķuses pārvestajām iecerēm ir «Zinītī» regulāri rīkot tikšanās ar cilvēkiem, kas pārzina ES jautājumu problemātiku. Brauciens ļāvis salīdzināt un pārdomāt informācijas aktīvas pasniegšanas iespējas. Kā stāsta D.Oļekna, Polijā rīkoto popularizācijas kampaņu raksturīga iezīme esot ES simbolikas pārpilnības raibums, kas informācijas dienu atmosfērai piešķirot labu tiesu karnevāliskuma, tāpēc poļi šos izbraukumus dēvējot par Eiropas cirku.
ES informācijas punkta vadīšana, protams, nav Irinas Ķuses un Dinas Oļeknas vienīgie pienākumi viņu darbavietās. Brauciena programmā bija arī triju bibliotēku apmeklējums – īsa iepazīšanās ar vidi, kurā rit amata māsu un brāļu darbs Beļģijā un Nīderlandē. Taču katra grāmatu krātuve maršrutā iekļauta tādu apsvērumu dēļ, kurus par īpašiem atzīs ne tikai daudzu atšķirību mulsināts ciemiņš no Eiropas viņas malas.
Bibliotēka nelielajā Briges pilsētā Rietumflandrijā viešņām palikusi atmiņā ar to, kā mūsdienu Rietumeiropas bibliotēkas standarti sadzīvo ar gadsimtiem veca interjera autentiskumu. Apstrādes nodaļā – telpās, kurās katrs krātuves jaunieguvums nokļūst pirms, katalogā ierakstīts, top pieejams lasītājam, – darbs rit starp senatnīgiem koka plauktiem. Pie tiem novietotās kāpnītes, Dinas vārdiem, visdrīzāk varētu iedomāties izmantojam vecu angļu filmu personāžu. Savdabīgs ir arī bibliotēkas kataloga pamatdalījums. Vienā nodaļā apkopota literatūra par vēsturi, ģeogrāfiju un socioloģiju, otrā smeļami padomi sociālajā palīdzībā, trešā veltīta pašvaldībām. Par ko citu šāda specializācija varētu liecināt, ja ne par noturīgām prioritātēm lasītāju interesēs, domā I.Ķuse.
Hāgā notika ekskursijas uz divu pasaulslavenu iestāžu (tieslietās specializētām) bibliotēkām: T.M.C.Asera institūta un starptautiskā tribunāla sēžu vietas – Miera pils – literatūras krātuvi. Pārbaudīt apgalvojumu, ka Miera pils bibliotēkā glabāto 3000 sējumu vidū atrodama juridiskā literatūra arī latviski, laika trūkuma dēļ gan neesot izdevies.
Vienību tūkstošos mērāmu, turklāt pastāvīgi augošu bibliotēkas datu elektroniskā apstrāde ir lēns process, un vecā labā kartīšu kataloga nāvi tuvākajā laikā neparedz nevienas grāmatu krātuves vadība, arī Rietumeiropā. Ar tinti uz papīra rakstītās sakārtojuma norādes skapjos blakus datoriem (no Latvijas bibliotēkās pieejamajiem, protams, modeļa un skaita ziņā atšķirīgiem) piedāvā meklēšanas alternatīvu gan Asera institūta, gan Miera pils bibliotēkas katalogzālē. Tiesa gan, kārtotāju priekšstati par sistēmu dažādās zemēs izrādās krietni atšķirīgi. Pāršķirstot kastīšu saturu un salīdzinot, tā vien gribas atzīt, ka noteikumi, pie kuriem esam pieraduši mēs, ir visnotaļ stingri, iespaidos dalās D.Oļekna. Kartītes izskats nemaz neatgādina mums pierasto gan ierakstu izvietojuma, gan izstrādātības ziņā. Nosaukums diezgan nevērīgi uzrakstīts, turklāt, kā gadījās novērot, latīņu alfabēta burtus izmantojot arī citas oriģinālrakstības vietā… Man tādā katalogā būtu grūti orientēties. Bet cilvēki saprot un lieto. Starp citu, radās iespaids, ka apmeklētāji bez bibliotekāru palīdzības iztiek daudz lielākā mērā nekā pie mums. Piemēram, Miera pils bibliotēkā iznāca novērot ne vien lasītāju brīvu kustību visā ēkā, tostarp dažādās palīgtelpās, bet arī pašapkalpošanos pie kopētāja; tā vien šķiet, ka bibliotekāra ziņā tur paliek tikai grāmatu izsniegšana un saņemšana. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka kataloga veidošanas metode gluži vienkārši ir cita. Bibliotēka galu galā pati izvēlas, pieņemt (arī mūsu izmantoto) universālo decimālklasifikāciju vai ne.
Viss tomēr diezgan līdzīgi kā pie mums – tāds ir abu kolēģu galasecinājums. Protams, modernāk, – cik nu kuram naudas. Tie, kuriem finansiālās iespējas lielākas, tās izlieto kvalitatīvā tehnikā, izturīgās, funkcionālās mēbeles. Katrs atļaujas to, ko var: viņi – modernus datorus un askētisku interjeru, mēs – skaistus norāžu uzrakstus, atzīst Dina.
Tas, protams, neliedz vēlēties konferenču zāli, kodoskopu, vairāk grāmatu un datoru, pieejamāku internetu un pieļaut iespēju, ka izmaiņas ir tuvāk, nekā šķiet. Ministru kabineta pieņemtie noteikumi paredz Latvijas bibliotēku vispārēju datorizāciju līdz 2005. gadam, atgādina I.Ķuse, par spīti visam, cerot, ka lēmums, kura īstenošana, vēlākais, pēc pāris gadiem dārdzības dēļ ierobežoti izmantojamo interneta iezvanpieeju nomainīt pret pastāvīgo ļautu arī viņas vadītajai bērnu bibliotēkai «Zinītis», nemainīsies, nākot citiem lēmējiem.
