Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā līdz 27. martam apskatāma izstāde «Kurzemes albums». Albuma pētniece un teicamā stāstniece humanitāro zinātņu maģistre mākslā Edvarda Šmite interesentiem sniedza priekšlasījumu par izzināto, bet «Ziņām», izmantojot izdevību, izdevās parunāt ar pētnieci arī divatā.
Interesants ir jau pats albuma «atklāšanas» ceļš – izrādās, E.Šmite ieraudzījusi interesantus zīmējumus kādā no Rīgas antikvariātiem un, ielūkojoties tuvāk ar savu mākslas zinātnieces ķērienu, konstatējusi, ka darbi ir savstarpēji saistīti un reiz bijuši ievietoti kādas baltvācu ģimenes piemiņas albumā. Tagad šie unikālie 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta pirmās puses zīmējumi ne bez E.Šmites aktīvas līdzdalības kļuvuši par Mūkusalas mākslas salona kolekcijas īpašumu, izpētes gaitā iegūstot pilnu nosaukumu «Kurzemes albums. Zīmēts pirms gadiem divsimt sev un draugiem par prieku.»
«Jebkurā gadījumā obligāti jāpasaka divas lietas,» uzsver E.Šmite. «Pirmā – tas ir tas senais laiks, ko saucam par bīdermeijera mākslu. Es nezinu Latvijā nevienu citu avotu, kur tas būtu tik koncentrēts un tik tīrs. Otrā – manu laiku un vēl nedaudz jaunāki cilvēki atceras, kā bīdermeijers tika «zāģēts» padomju gados – cik tas esot sīkpilsoniski un šausmīgi. Izstādē «Kurzemes albums» mēģināts palūkoties uz šo seno laiku ar saprotošāk un iecietīgāk.»
– Kas tad ir šis «bīstamais» un izstādē daudzinātais bīdermeijers?
Tas ir stils, kas, izaudzis no romantisma tradīcijām, uzplauka 19. gadsimta 20.–40. gados (oficiāli no 1815. līdz 1848. gadam – laika sprīdis, kad pēc kara ar Napoleonu Vīnes kongress atgriež Eiropu pie veselā saprāta un pēcāk visur iet vaļā revolūcijas). Tā ir tā spraudziņa, tas atelpas brīdis, kad skaitliski ļoti aug pilsonība, turklāt dažādos slāņos, gan sīkpilsoņi, no kuriem veidojas sīkburžuāzija, gan jau turīgāki iedzīvotāji. Viņi tad arī lielā mērā nosaka laikmeta «štimmungu». Tikko bijuši kari, kur katrs varēja momentā pazaudēt dzīvību, naudu, bērnus, visu… Un šādā brīdī cilvēki izbauda laiku, kad var katru dienu nebaidīties par savu kailo dzīvību. Aristokrātisko kultūru nomaina pilsoniskā kultūra, kur daudz lielāka uzmanība pievērsta ikdienišķām un sadzīviskām lietām, kā, piemēram, ģimenei un bērnu audzināšanai.
Bīdermeijers idealizēja rāmu, «mājīgu» ģimenes dzīvi. Bīdermeijera stila darbus ilgāku laiku bija pieņemts uzskatīt par mazvērtīgākiem nekā «lielos» stilus (klasicisms, romantisms, akadēmisms) pārstāvošos. Tiem inkriminēta mietpilsoniska gaume, pārāk «salda» noskaņa un kaitinoša mīlestība uz detaļām. Šādu attieksmi jo sevišķi veicināja 20. gadsimtā dominējošās modernisma idejas. Tomēr, no jauna palielinoties interesei par 19. gadsimta literatūru un mākslu, bīdermeijers atklājas kā neizsmeļama amizantu dzīves liecību krātuve. Ja tai vēl pievieno naturālisma skolas aizrautību ar dzīvnieku dabas precīzām fiksācijām, aizpagājušā gadsimta mākslinieciskās aizrautības ir kā uz delnas.
Šodien neviens nesaka, ka tas bijis slikts laiks – bijis gan labais, gan sliktais. Visamizantākais ir tas, ka lietišķajā mākslā daudzas lietas, kas iedibinātas bīdermeijera laikā, izlien laukā arī jūgendstilā.
Es pat paredzu, ka kaut kādas saites saglabāsies arī turpmāk, jo globalizācijas un apkārtskriešanas laikmetā nāks atkal pieprasījums pēc ģimeniskām vērtībām. Bērns bīdermeijera kultūrā ir ļoti svarīgs, tāpēc arī izstādē tik daudz amizantu bērneļu zīmējumu.
– Tātad antikvariātā ieraudzītais no ārpuses neliecināja par seniem laikiem?
Tādus albumus ražoja Rīgā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Stingri kartona vāki droši glabāja vairākus desmitus bieza pelēka papīra lapu, uz kurām parasti tika kārtotas fotogrāfijas vai arī tā saucamie veltījumi par piemiņu.
Vēl atceros, kā rakstīju smukus pantiņus un centos glīti uzzīmēt kādu puķīti savu pamatskolas klases biedreņu albumiņos tā ap 1950. gadu. Ja ierakstu lūdza zēnam, bieži atradās kāds asprātis, kurš aizšķīra pēdējo lapu, lai tad uz vāka iekšpusē uzrakstītu: «Kas gudrāks vēl par mani,/Lai raksta vēl aiz manis;/To raksta tint’ un spalva,/Un mana gudrā galva.» Vismaz mūsu klasē meitenes «ar albumiņu» baudīja vairāk ievērības nekā meitenes bez tāda. Mūsdienās piemiņas albumus papīra formātā izkonkurējuši sociālajos tīklos izvietoti attēli un ieraksti.
– Kas tādā gadījumā piesaistīja jūsu uzmanību?
Pirms gadiem četriem vai pieciem kādā no antikvariātiem vienkārši parādījās šāds albums, bez kādiem uzrakstiem vai nosaukumiem. Lapas bija vienkārši salīmētas, bet, kad lasīju uzvārdus, sapratu, ka tas saistīts ar Jelgavu un Kurzemi, tāpēc arī piešķīru tam nosaukumu «Kurzemes albums».
Nav zināms, kā senās papīra lapas nonākušas līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, varbūt tās glabājās kādā vecā kārbā, varbūt – irstošā albumā. Tāpat nav zināms, kādā secībā sākotnēji bija kārtoti zīmējumi – varbūt jaunajā albumā, kādu ieraudzīju antikvariātā, tikusi saglabāta iepriekšējā kārtība, varbūt ne. Tās ir detaļas, kuras precizēt praktiski vairs nav iespējams. Nozīmīgs ir fakts, ka šis materiāls, kas reiz bijis kādas ģimenes piemiņas albums, saglabājies cauri gadu desmitiem.
– Žēl, ka zīmējumi maz saistīti ar konkrētām vietām vai notikumiem Jelgavā un Kurzemē.Es domāju, ka zīmējumi visdrīzāk kalpoja kā jaukas dāvanas – Ziemassvētkos, dzimšanas dienā vai citā svinīgā reizē. Un tādā gadījumā tam, ko esmu redzējis kādā ceļojumā, ir pavisam cita vērtība nekā tam, ko esmu skatījis pa savu «ķēķa» logu. Bildes, kas ir kopētas no kādiem pazīstamiem mākslas darbiem (bet ne vienkārši pārzīmētas), lielākoties tapušas šeit, Jelgavā vai Kurzemē. Albuma darbu autori mācījušies zīmēt pie Jelgavas skolotājiem.
– Vai albumā un izstādē redzētais varēja savā laikā kaut ko dot latviešu mākslas attīstībai?
Nē. Kategoriski – nē. Tas notika šaurā ģimenes lokā. Līdzīgi kā – ko šodien varētu dot manas ģimenes fotoalbums Latvijas fotomākslas attīstībai? Praktiski neko.
Toties laikos, kad uz pilsētu no laukiem atnāca latvieši, vai nu kā kalpotāji, vai kādā citā veidā, viņi gribot negribot pārņēma daļu no vācu sadzīves kultūras.
Un esmu gandrīz pārliecināta, ka arī tad, kad jūs mācījāties pamatskolā, pa klasi vēl ceļoja tie paši vai līdzīgi atmiņu albumi, kas manā laikā.
– Jāatzīstas, ceļoja gan, bet es droši vien biju tas jūsu pieminētais «asprātis ar gudro galvu».
Ārkārtīgi svarīgi, ka šie aizgājušo gadsimtu cilvēki, ar piekabinājumu «fon» vai bez, tiecās nopietni iegūt izglītību. Tas ir šīs vācbaltu kultūras pozitīvais mantojums.
Vairāku albumā ierakstīto personu ģimeņu vēsturē minēts uzvārds Groške (Groschke), tā ir pilsoniskas izcelsmes dzimta, kas vairāk nekā gadsimtu saistīta ar Kurzemi. Līdz ar citām tradīcijām šajā dzimtā no paaudzes paaudzē pārmantota arī interese par tēlotājmākslu, kas ietvērusi gan personīgus kontaktus ar māksliniekiem, gleznu kolekcijas veidošanu un darbu pasūtīšanu, gan arī zīmētprasmes apguvi un radošo darbību amatieru līmenī.
Groškes nebija muižnieki, viņi piederēja Kurzemē 18. un 19. gadsimtā ietekmīgajiem literātiem, tas bija precīzi iezīmēts sabiedrības slānis, ko veidoja akadēmiski izglītotas personas – mācītāji, ārsti, juristi un citi. Izglītība, profesionālā un sabiedriskā darbība tuvināja viņus Kurzemes muižniecības aprindām. Daudzi no literātiem cienīja un saprata tēlotājmākslu, daži veidoja savas kolekcijas. Šī interese no paaudzes paaudzē pārmantota arī Grošku dzimtā. Kolekcionārs bijis jau vecais Groške, viņš hercogam Pēterim atdāvinājis savu «ķirurģisko, dabas un monētu kabinetu». Ir norādes, ka vecā Groškes krājumā bijušas arī gleznas, kuras līdz ar mākslas mīlestību un krāšanas prieku mantojis viņa dēls.
– Savā priekšlasījumā vairākkārt pieminējāt Jūliusa Dēringa vārdu, viņa darbi redzami arī izstādē.
Dzīvu liecību par seno Jelgavu sniedz gleznotāja, pedagoga un restauratora Jūliusa Dēringa (1818–1898) atmiņu stāstījumi. Viņš dzimis un studējis Drēzdenē, uz Kurzemi pārcēlies 1845. gadā, kad pieņēmis uzaicinājumu kļūt šeit par zīmēšanas skolotāju.
Saglabājušies Dēringa skolēnu darbi ļauj secināt, ka apmācība bijusi organizēta saskaņā ar mākslas akadēmijās parasto kārtību, kad vispirms kā pamatu pamats tiek apgūta ķermeņa fragmentu zīmēšana, studējot antīko skulptūru ģipša nolējumus. Skolēnu vidū bija Kurzemes muižniecības pārstāvji no Mēdemu, Līvenu, Ostenu-Sakenu, Bīnenštamu, Bistramu, Hānu, Brēvernu, Kleistu, Deršavu, Pālenu, Manteifelu, Bēru, Keizerlingu, Firksu, Lambsdorfu un citām dzimtām. Nenoliedzami, zīmēšanas stundas ne tikai attīstīja skolēnu mākslinieciskās dotības, bet arī veidoja nākamos mākslas darbu sapratējus un vērtētājus, skatītājus, pircējus un pasūtītājus.
