Paula Buivida Zaļeniekos audzētais zāliens – dārzos un futbola laukumos.
«Saimnieks pats savā zemē,» tā par savu rūpalu laukos saka Pauls Buivids no Zaļeniekiem. Puisis, kurš uzaudzis Rīgā, šodien saimnieko tēva iekoptajos tīrumos un, lai cik smagi laukos dažkārt arī klātos, par atpakaļceļu uz galvaspilsētu nedomā. Pirms dažiem gadiem no dzīves aizgāja viņa tēvs un drīz pēc tam arī Paula dzīvesbiedre, taču jauno vīrieti tas nav salauzis – viņš palicis Zaļeniekos, lai turpinātu iesākto. Turklāt Paulam ir kas tāds, kā dēļ vien vērts dzīvot un censties, – tas ir viņa četrus gadus vecais dēliņš Kārlis. Tētis ar lepnumu stāsta, ka mazajam jau tagad interesē tehnika un lauku darbi. Futbola laukumi «aug» «Mazkauliņos»Paula zemnieku saimniecība «Mazkauliņi» uz apkārtējo lielsaimnieku fona ir kā maza saliņa, bet katrs zemes pleķītis tur tiek kopts ar lielu entuziasmu. Deviņdesmito gadu beigās, sākoties īpašumu atgūšanai, arī Paula tēvs Kārlis Buivids, kas ilgus gadus bija pazīstams kā Nacionālā botāniskā dārza direktors, bioloģijas zinātņu doktors un selekcionārs, atguva īpašumus Zaļeniekos un pamazām tur sāka saimniekot. Tagad tēva iesākto turpina Pauls. Viņa saimniecībā ir 70 hektāru zemes, kur pamatā tiek audzēti kvieši un mieži. Tiesa, daļu īpašumu aizņem zāliena lauki, no kuriem saimnieks iegūst kvalitatīvu un atzītu zāliena sēklas materiālu. Paula uzticamākais sadarbības partneris ir Latvijas Futbola federācija, kas ar saimnieku sadarbojas Latvijas sporta laukumu segumu atjaunošanā. «Klubiem gan piedāvājam sēklu, gan paši miglojam un pārsējam futbola laukumus. Pēc divām nedēļām pavisam jauns laukums treniņiem un sacensībām būs «Liepājas metalurgam», kur tikko pabeidzām sēju. Jauni būs arī Staicelē un citur Latvijā – noiets produkcijai ir pietiekami labs, un nekas pāri nepaliek,» secina saimnieks. Tēva iegūtās šķirnesPauls neņemas lieki riskēt. Nodarboties ar vienas kultūras audzēšanu esot tas pats, kas «skriet ar galvu sienā», jo nekad nevar prognozēt laika apstākļus un ražību. Tāpēc paralēli graudkopībai tiek audzēts arī kas pavisam cits. Pauls nodarbojas ar paklājzāliena audzēšanu ruļļos un zāliena sēklas ieguvi sporta laukumiem. Tam iegādātas sēklas tīrāmās iekārtas un speciāla zāliena sējmašīna. Sējumi sēklas ražošanai Mazkauliņu saimniecībā aizņem aptuveni 20 hektāru, kur tiek audzētas septiņas dažādas zālienu šķirnes. Saimnieks atzīst, ka tam vajadzīgas iemaņas un saprašana. Par lauku darbiem un to specifiku zināšanas smēlies, mācoties LLU laukkopības specialitātē, bet pārējo apguvis no tēva. «Darbā izmantoju tēva selekcionēto zāliena sēklas materiālu. Pats to audzēju, vācu, attīru, žāvēju un realizēju. Sezonā izdodas iegūt vidēji sešas tonnas, ko visu Latvijā arī pārdodu,» stāsta Pauls. Noliktavā viņš rāda divas milzīgas sēklas tīrāmās mašīnas, iegādāta arī speciāla zāliena sējmašīna. Pavasarī iesēj, rudenī novāc, bet gatava pārdošanai sēkla ir nākamajā pavasarī. Ievestā sēkla lēta, zāliens – neizturīgsLīdztekus sporta laukuma zālienam saimniecībā daži hektāri atvēlēti arī paklājzālienam, ko gatavu griež strēmelēs, tin ruļļos un realizē. Mitrā pavasara dēļ šogad tam paredzētais lauks palicis neapsēts. Pauls stāsta, ka paklājzālienu vienā gadā izaudzēt nevar, vajadzīgi vismaz trīs. Pēc tā iesēšanas zālīte pāris gadu cītīgi jākopj – jāmēslo, jāsmidzina herbicīdi pret nezālēm, līdz tā ir tīra, spēcīga un veselīga. Tāds «zaļais paklājs» praktiski ir mūžīgs, uzsver Pauls. Paklājzālienu izmanto vietās, kur uzreiz nepieciešama apzaļumošana, kā arī tur, kur to iesēt sarežģīti. Arī gatavajam zālienam Latvijā noieta pietiekot, un eksportēt nesanāk. «Protams, arī šajā jomā netrūkst konkurences. Sēklas materiālu par daudz zemākām cenām Latvijā ieved no Spānijas, Vācijas un citām valstīm, taču bieži klients viļas kvalitātē. Tāpēc mani sadarbības partneri stingri turas pie pārbaudītām vērtībām. Futbola un paklāja zālieni atšķiras ar sēklu sastāvu. Sportam nepieciešams ātri augošs un izturīgs zāliens, lai pēc pirmā «slapjā» mača tā vietā nepaliek dubļu jūra, bet mājas pagalmam – maiga un mīksta zālīte,» stāsta Pauls. Viņš smej, ka pats futbolu gan nespēlējot, jo neesot tam laika. «Man vieta laukos»Zemnieks noraizējies par gaidāmo graudaugu ražu, jo šogad tie padevušies viduvēji. «Darīju visu iespējamo, bet īpaši sajūsmā neesmu. Te, Zaļenieku pusē, augsne ir smagāka. Iepriekšējais rudens bija sauss, visur apkārt lija, pie mums ne – tas atstājis iespaidu uz gaidāmo šā gada ražu. Un nevar jau vēl zināt, kāds būs rudens,» spriež Pauls. Jaunais saimnieks cenšas ar visu galā tikt viens, bez palīgiem. Tehnika gan krietni novecojusi, tāpēc daudz laika aizņem tās remonts, bet kredītsaistības Paulu pagaidām neuzrunā, tāpēc tām viņš met līkumu. «Man ir jautāts, vai negribu visu mest pie malas un braukt atpakaļ uz Rīgu. Nē, laukos man ir darbs, te ir manu senču mājas, zeme, te esmu pats sev saimnieks un redzu sava darba augļus,» stāsta 37 gadus vecais Pauls Buivids.
