Latvijas iekšpolitikā ik pa brīdim vērojama kāda tendence, kas politiskās spēles funkcionāriem kļūst par tādu kā modes lietu.
Latvijas iekšpolitikā ik pa brīdim vērojama kāda tendence, kas politiskās spēles funkcionāriem kļūst par tādu kā modes lietu. Dažādas ērmīgas padarīšanas jau ir bijis tas gods novērot politisko aktieru darbībā, sākot no abpusējām izsmalcinātu epitetu zalvēm (lai atceramies kaut vai Utuvanagu, Nagliju, Ulbrokas Betmenu u.tml., nenoliedzami radošu domu produktus) un beidzot ar jēdziena «politiskais spiediens» lietošanu, kur tik pagadās. Tā vien šķiet, ka dažādu apslēptu spiedienu rezultātā aktualizējusies un par specifiski muļķīgu modi ir kļuvusi valdības labilitātes jeb tās stingro pamatu ļodzīšanās tēma.
Jau Krištopana valdības laikā opozicionāriem, pareizāk, Tautas partijai (TP) katru mīļu brīdi patika uzšpricēt kā degmaisījumu baumas par valdības grīļīgumu un nestabilitāti. Bet, raugi, šī valdība novilka savus septiņus mēnešus, tā teikt, par spīti saviem nelabvēļiem.
Tagad atkārtojas tas pats, tikai iekšējās pretrunas ir mainījušās. Proti, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK pārmet TP neuzticību kopējiem ideāliem, A.Šķēlem kontaktējoties ar frakcijas «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» (PCVL) vienu no līderiem J.Jurkānu. It kā viss – normas robežās: divi politiķi pārrunā pašreizējos politiskos notikumus saspringtajā valdības darbībā, turklāt abi kategoriski noliedz jelkādas runas par koleģiālu sadarbošanos valdības gāšanā. Taču viedie un viltīgie tēvzemieši neuzķeras uz šādu naidnieku ēsmu, jo viņu izdarīgie informatori ir izzondējuši, ka starp tiem diviem briest kaut kas nelabs.
Šāda tēvzemiešu asā reakcija tiešām šķiet smieklīga, kad ne no šā ne no tā viņi rada samilzušu problēmu, uzpūš burbuli. Taču par to, vai burbulī bez gaisa ir arī kas vairāk iekšā, var ilgi un gari diskutēt. Gan jau filosofs Grīnblats pacenstos pierādīt, ka, redz, kaut kas tur tomēr iekšā ir. Tēvzemiešu rīcībā nav ne miņas no demokrātiskas partijas, kas pieļautu plurālismu politikā. Tēvzemieši, Šķēles vārdiem runājot, partiju apvienību «PCVL» uzskata par «spitālīgajiem».
Ja politikas dinamika būtu atkarīga no rīcības algoritma nekontaktēties ar opozīciju, tad jau TP vajadzēja pārmest «TB»/LNNK, ka pēdējie, piemēram, sadarbojās ar «sociķiem», jo TP jau sen ir paudusi, ka ar sociāldemokrātiem «nekur un nekad».
Tā vien šķiet, ka tēvzemiešu pseidodemokrāti pieturas pie lielinieku paustās pārliecības «kas nav ar mums, tas ir pret mums». Acīmredzot ir kāds spēks, kas šādi tēvzemiešiem liek rīkoties un kas nepārprotami tieši vai netieši iemiesojas šīs partijas sponsoros. Ne jau velti proventspilnieciki noskaņotā prese neviltotas simpātijas pauž tēvzemiešiem. Arī sociāldemokrāti jau labu laiku a/s «Preses nams» laikrakstos iegūst pozitīvā varoņa tēlu, no neglītā pīlēna pārvēršoties par apburošu putnu karali. Tie, kas nav apmierināti ar TP dominējošo lomu valdības koalīcijā, spiež tēvzemiešiem runāt par to, ka Šķēle vēlas viņus izstumt, tā uzsverot, ka viņi nebūs TP roklaižas.
Saprotams, ir arī objektīvs pamats, kas radījis spriedzi valdības koalīcijā starp TP un «TB»/LNNK. Izpildvaras redzes degpunktā ir sadrūzmējušās vairākas problēmas, kas rada atšķirīgus viedokļus abām partijām. Vēl joprojām nav vienprātības par Privatizācijas aģentūras (PA) ģenerāldirektora kandidatūru, beidzoties Nagļa pilnvaru laikam. Tieši šis stratēģiskais amats rada problēmsituāciju, jo TP ir savi kandidāti, «Latvijas ceļam»(«LC») nav nekas pret Nagļa kandidatūru, bet «TB»/LNNK, gribēdami izskatīties pēc patiesiem vadoņiem, uzsver, ka PA jaunais ģenerāldirektors jāļauj izvēlēties Ekonomikas ministram V.Makārovam. Ir pieņemams variants, ka TP un «LC» panāktu kā kompromisu Nagļa kandidatūru, taču, ņemot vērā kā Makārova, tā Vetspils mēra A.Lemberga, kuram ir liela ietekme «Ventspils naftas» pārstrādes uzņēmumos, negatīvo attieksmi pret Nagli, jāšaubās, ka viņš tiks izvirzīts vēlreiz.
