Trīsdesmito gadu beigās, šķiet, pats populārākais komisko lomu tēlotājs Jelgavas teātrī bija aktieris Jānis Ķikulis. Viņam atlika tikai iziet uz skatuves, lai skatītāju zāli pāršalktu smiekli.
Trīsdesmito gadu beigās, šķiet, pats populārākais komisko lomu tēlotājs Jelgavas teātrī bija aktieris Jānis Ķikulis. Viņam atlika tikai iziet uz skatuves, lai skatītāju zāli pāršalktu smiekli. Ar viņu kopā braucu viesizrādēs uz apriņķa pagastiem. iecienītas bija Penkule un Annenieki, kur atradās lieli tautas nami. Tur bija tradīcija, ka vietējie saimnieki pēc izrādēm rīkoja groziņu vakarus un brīvā atmosfērā aprunājās ar aktieriem. Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā. Teātra ļaudis nekur nesteidzās, jo parasti pēc izrādēm notika balles, ko spēlēja orķestris, ar kuru no rīta kopā braucām mājās uz Jelgavu. Zināms, ka parasti aktieri ir kaislīgi makšķernieki. Tā reiz Anneniekos Jānis Ķikulis sarunāja ar tautas nama saimnieci laivu un mēs ar viņu tuvējā dzirnavu ezerā nolēmām pamakšķerēt (makšķeres parasti bija līdzi). Laiva izrādījās ļoti šauriņa. Ķikulis ierausās. Es, kāpjot laivā, viņam teicu: «Tu, Jāni, tikai necelies kājās!» Nedabūju to līdz galam pasacīt, kad Ķikulis jau bija pār bortu ezerā iekšā. Kā laiva svērās atpakaļ, ūdenī nokļuvu arī es. Dziļums tur nebija liels – drusku pāri ceļiem. Dubļi un dūņas. Tā, ņemoties gar laivu, pēkšņi sadzirdējām vēl kādus klunkšķus. Vēlā vakara blāzmas gaismā netālu zālēs ieraudzījām murdu, pilnu ar zivīm, pārsvarā līņiem.
Kad, tēlojot veiksmīgus makšķerniekus, ar «lomu» atgriezāmies tautas namā, vispirms gan lūdzām teātra ģērbējām, lai iedod uzvilkt kaut ko sausu no skatuves kostīmiem.
Egons Leopolds, kādreizējā Jelgavas teātra aktieris
