Šoreiz – par gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 12. jūnijā. Vēl nesteigsimies daudzpunktes vietā ierakstīt vārdus cirks, teātris, tirgotava.
Šoreiz – par gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 12. jūnijā. Vēl nesteigsimies daudzpunktes vietā ierakstīt vārdus cirks, teātris, tirgotava. Tas tikai pagaidām. Šīsnedēļas raidījumā “Kas notiek Latvijā?” tā vadītājs Jānis Domburs uzsācis patiesi nepārvērtējamu un svētīgu darbiņu. Trešdienas vakarā gluži kā tāda tautas kora dziedātāji satupuši sēdēja visu sešpadsmit partiju un politisko apvienību pārstāvji, kas grasās būt viedie Eiroparlamenta sēdekļu deldētāji. Vēlmi pārstāvēt Latviju tāpat kā Saeimas vēlēšanās šoreiz pieteicis tikpat raibs uzskatu, zināšanu un ambīciju pārņemts ļaužu kopums.
Iespējams, kādam vārds “ļaužu” šķitīs pārāk piezemēts un uz tik augstu amatu pretendējošo zināms noniecinājums. Te nu jāteic, ka par to ļauj spriest pašu pretendentu “priekšāstādīšanās” vēlētājiem. Protams, nopietns vēlētājs, pirms atdot savu balsi par vienu vai otru pretendentu sarakstu, pirmkārt, iepazīstas ar tā programmatiskajām nostādnēm. Tikai pēc tam sāk lūkoties, kādi ļaudis to mēģinās īstenot.
Principā šobrīd nav pat īstas vēlmes analizēt pretendentu programmatiskos papīrus. Tie sastādīti tik tradicionāli, ka tā vien gribas domāt, ka jūnijā notiks vēlēšanas tepat vietējā Latvijas parlamentā, nevis ievēlēsim deviņus valsts priekšstāvjus centrālajā Eiropas aparātā. Redzams, ka visi kā viens (ar pāris retiem izņēmumiem) programmās faktiski sarakstījuši visu to pašu, kas bija priekšvēlēšanu programmās, balotējoties Saeimā. Protams, ar nelielām niansēm – pierakstīti vārdi “Eiropa”, “nacionālās interes” un tamlīdzīgi. Tas būtu labi vai slikti? Viss atkarīgs no tā, kādi cilvēki it kā šauri iekšpolitiskos jautājumus mēģinās “bīdīt” Eiroparlamentā. Tāpēc galvenais Latvijas ieguvums varētu būt tas, cik kvalitatīvs sastāvs būs mūsu valsts deputātu komandai (uzsvars uz vārda “kvalitatīvs”).
Pēc raidījumā redzētā jāsecina, ka ievēlētais deputātu sastāvs varētu sanākt visai raibs. Sākot ar Ždanokas kundzi vienā malā (dīvaini gan bija dzirdēt, ka “bišu” pārstāvji darbošoties ne kreiso blokā, bet gan pie “reģionālistiem” un “zaļajiem”), beidzot ar labējiem centristiem no “tēvzemiešiem” un “ceļiniekiem”, pa vidu atstājot kādu no daudzajiem vietējiem sociāldemokrātiem.
Diskusija bija tāda, kādu varēja sagaidīt no iepriekš piedāvātajām programmām. Tikai televīzijas raidījuma tiešraide ir ļoti nežēlīga pret tiem, kas savās runās pieraduši peldēt, izmantojot vispārējas frāzes un nenoteiktību izteiksmes formās. Patīkams izņēmums bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore jelgavniece Baiba Rivža, kas “zaļo zemnieku” sarakstā startē ar pirmo numuru. Kad raidījuma vadītājs klātesošajiem jautāja, ko nākamie deputāti darītu, nonākuši Eiroparlamentā, viņa dažās sekundēs spēja loģiski un tieši atbildēt. Savukārt vairums klātesošo kungu un dažu sīkpartiju kundžu atbildes bija tēlainu salīdzinājumu pilnas un nekonkrētas. Amizanti bija vērot LSDSP pārstāvja Daiņa Īvāna kunga nemitīgo burkšķēšanu, sēžot aiz “jaunlaiku” saraksta pirmā numura – bijušā finanšu ministra Dombrovska kunga – muguras.
Pēc pretendentu publiskā uznāciena jāsecina, ka esam palikuši tādi paši kā pirms pašmāju visdažādākā līmeņa vēlēšanām. Nekas neliecina, ka pretendenti uz Eiroparlamenta krēsliem būtu nopietni ņēmuši vērā, ka pašreizējā stumdīšanās ap tiem jau ir pavisam citā svara kategorijā. Vien jācer, ka atlikušajā laikā tas tiks ņemts vērā un ka plašsaziņas līdzekļi daudz biežāk nekā citām reizēm izmantos lielisko ideju konfrontācijas paņēmienu publiskajās debatēs. Šoreiz tam naudu nevajadzētu taupīt.
