«Gribu saviem bērniem būt tikpat laba mamma, kā man ir manējā,» pirms Mātes dienas saka Madara Rubena Lielplatonē.
Lielplatones pagasta Rūtiņu mājās virmo kanēļsmarža – saimniece Madara no krāsns izņēmusi pirmo saldo maizīšu plāti. Mammas lielākais palīgs virtuvē ir meita Maija, bet padomu vajadzīgā brīdī neliedz vīramāte Anita. Gardās maizītes ceptas un karogs mastā uzvilkts par godu Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai. Rubenu saimes namā sadzīvo trīs paaudzes, kur divās no tām ir māmiņas. Rīt bērni un mājas vīrieši viņas sveiks Mātes dienā. Māsiņas gaidībāsRubenu ģimenei šis ir sestais gads, kā viņi no pilsētas pārcēlušies uz dzīvi Lielplatonē. «Mūsu ģimene auga lielāka, bērniem gribas skriet un vajag svaigu gaisu, tāpēc pāris nedēļas pirms Kārļa piedzimšanas nopirkām laukos māju. Līdzi mums atnāca arī Anda vecāki – laukos vietas pietiek visiem,» smaida Madara. Augusta sākumā Rubenu ģimenē Maijai un Kārlim pievienosies māsiņa. Bērnus Madara uzskata par lielāko vērtību un ģimenes svētību. Viņa pati nākusi no lielas ģimenes – Madarai ir četras māsas, brālis un divi pieņemtie brāļi, ko vecāki adoptējuši. «Bērni ir vērtība – to es spriežu pēc savas mammas un tā, ko man viņa nozīmē. Ļoti vēlētos, lai es saviem bērniem būtu tikpat laba mamma, kā man ir manējā,» aizdomājas Madara. Arī Andis uzaudzis lielā ģimenē, viņam ir brālis un divas māsas. «Sekojam tradīcijai un kuplinām arī savu ģimeni,» viņš nosmej. Sieva piebilst, ka reiz ar vīru pārrunājuši, ka gribētu vismaz četras atvasītes. Madara ir pārliecināta, ka visas grūtības kopīgiem spēkiem ir uzveicamas. Dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks – divkāršs. «Es nesatraucos par pabalstiem, izdzīvot varētu arī bez tiem. Mums ļoti palīdz vīra vecāki, daudzas lietas, drēbītes, rotaļlietas saglabājušās no Kārļa un Maijas. Mans prieks nav greznajās un dārgajās lietās. Man prieks, ka bērni aug laukos, mācās mazā lauku skoliņā, pie kuras ir skaists parks, upe un daudz, daudz svaiga gaisa,» spriež mamma.Ar mammas padomu azotēMadara un Andis nav no čīkstētājiem. Lai arī abi strādā valsts darbā, laukos viņi nesēž, rokas klēpī salikuši. Darba pietiek gan mājās, gan dārzā, kur apkārtne pamazām tiek iekopta. Trešo gadu Rūtiņu piemājas dārzā vasarā dzirdama bišu zumēšana. Bites ir Anda aizraušanās, bet medus pietiek pašiem un kaimiņiem. Dārza darbi gulst vairāk uz Madaras pleciem – tiek izaudzēti kartupeļi, salāti, loki, redīsi un citi dārza labumi, šopavasar sastādītas jaunas ābelītes. Sava vieta sētā atvēlēta arī vistām un zosīm. «Bērniem jāredz, kā jārūpējas par dzīvo radību. Viņi ir ļoti zinātkāri un ņem pretī visu, ko dzīve piedāvā. Man mamma ir iemācījusi visu ko – arī maizi cept un pie māla virpas strādāt. Pie viņas joprojām eju kādreiz pasūdzēties, parunāties, vēl šodien prasu padomu,» atzīstas Madara. Mūsdienās mēdz teikt, ka bērni ir «greznība», daudzi baidās, vai varēs izaudzināt, apgādāt, dot izglītību. «Čīkstētājiem un ņaudētājiem šodien bērni nedzimst. Viņiem labāk ir nopirkt džipu, maksāt līzingu un ceļot – šādiem cilvēkiem ir citas vērtības un prioritātes,» secina Andis.Abi ārzemēs bijuši vien dažus mēnešus, kad, vēl neprecēti būdami, turp devušies pastrādāt. Par Madaras sapelnīto naudu, griežot salātus, sakārtota vecāku māja pilsētā – nomainīti logi, apkure. Tos, kas šodien brauc prom no Latvijas, viņi nenosoda, jo katrs grib strādāt, pelnīt un cilvēciski dzīvot. Latvijā visiem šādu iespēju nav, atzīst Andis. «Paldies Dievam, mums ir darbs un alga. Varam nomaksāt rēķinus, uzturēt ģimeni, bet, ja būtu situācija, ka jābrauc prom, – tad tikai ar bērniem. Zinu, cik ļoti viņiem esmu vajadzīga un cik dārgi viņi ir man,» vērtē Madara. Bērnu darbiem – milzu vērtībaMātes diena Rūtiņu mājās ir ģimenes svētki. «Bērni parasti sagatavojuši apsveikumu un kādu priekšnesumu, vienmēr ar ziediem mani iepriecina vīrs. Mājās tiek gatavotas lielās pusdienas, ir svētku kūka. Es ļoti novērtēju bērnu darbus – zinu, ja tagad to nedarīšu, viņam var zust vēlme kaut ko darīt. Mamma saglabājusi arī manas bērnībā dāvinātās dāvanas,» priecājas Madara. Ir lietas, ko Rubenu ģimene dara visi kopā, piemēram, zīmē apsveikuma kartītes, Ziemassvētku priekšvakarā brauc uz mežu pēc eglītes, uz Lieldienām krāso olas, rudenī visi dodas uz Kuldīgas mežiem ogās un sēnēs. «Skolā esmu sagatavojusi dāvanu mammai, neteikšu – kādu, lai ir pārsteigums,» pačukst Maijiņa, bet dzejoli mammai viņa nenociešas un noskaita tūlīt:«Tu mīļā, mīļā māmiņa, Es tevi mīlu kā nevienu.Tu esi manim dārgāka Par saulīti un gaišu dienu.»Kārlis nav ilgs klēpī sēdētājs un šaudās kā dzirkstelīte. Kā jau puikam šad tad patīk izstrādāt kādu delverību. «Cīnāmies ar Kārlīša spītīgo raksturu. Viņam gadās nostrādāt kādus podus. Mēs to saucam par palaidnību, bet bērns nedarbus bieži vien sastrādā nezināšanas dēļ. Mūsu bērni ir ļoti patstāvīgi, tādi, kas badā nemirs, – paši sameklēs maizi, sviestu, desu un paēdīs,» smej Madara. Jaunā saimniece par mītu sauc iedomu, ka zem viena jumta divu paaudžu sievietēm sadzīvot nav iespējams. «Vīramāte man ir jauka. Mēs esam augušas dažādos laikos, un, ja mēģinām viena otru izprast, nav grūti sadzīvot. Tas pats ir ar bērniem – jāsaprot, kāpēc viņš tā rīkojas un ka tā, iespējams, ir pasaules izzināšana,» pārliecināta Madara.Rubenu ģimene sevi uzskata par īstiem latviešiem. Bērniem doti latviski vārdi, tāds ir arī Madarai un Andim. «Kad varam, aizejam padziedam «Dimzēnā», līdzi ņemam arī bērnus. Kārlis ir kristīts Rīgā Melngalvju namā pēc senām latviešu tradīcijām kopā ar folkloras kopu «Dimzēns». Arī keramika ir ģimenes sirdslieta, to pieprot visi Lielplatones Rubeni,» par ģimenes vērtībām stāsta Andis.
