Minigolfs no lielā golfa atšķiras ar spēles laukuma lielumu, taču abām spēlēm kopīgs ir tas, ka golfistam 18 dažādos laukumos bumbiņas jāiesit bedrītēs.
Minigolfs no lielā golfa atšķiras ar spēles laukuma lielumu, taču abām spēlēm kopīgs ir tas, ka golfistam 18 dažādos laukumos bumbiņas jāiesit bedrītēs. Golfā vislielākā vērība tiek veltīta nūjai – sitiena spēkam, nūjas leņķim un tā tālāk, bet minigolfā – bumbiņai. Mērķis – atrast katram laukumam visatbilstošāko bumbiņu.
Vēsture
Lai gan ir grūti noteikt precīzas minigolfa rašanās saknes, par šīs spēles pirmsākumu varētu uzskatīt kriketa un mazā golfa sajaukumu – vienu no sporta veidiem 1904. gada Olimpiskajās spēlēs Sentluisā (ASV). Par minigolfa atklājēju ASV uzskata Garnetu Kārteru no Tenesijas štata. Viņš 1927. gadā uzbūvēja 46 laukumus sava hoteļa viesiem. Pēc tam viņš patentēja savu iekārtu ar nosaukumu Toma Īkšķa (Sprīdīša) golfs un desmit gadu laikā uzbūvēja 30 tūkstošus šādu laukumu.
20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados minigolfu sāka ieviest arī Eiropā.
Latvijā sacensības šajā sporta veidā notiek kopš 1992. gada. Pirmie laukumi tika izbūvēti Siguldā un Liepājā.
1997. gadā pirmo reizi Latvijā tika rīkots Latvijas čempionāts minigolfā vairākos posmos. Pirmā Latvijas čempione minigolfā bija Dace Kupce, bet vīriešiem – Viesturs Bredovskis.
Inventārs
Minigolfu spēlē ar golfa nūjām un golfa bumbiņām.
Bumbiņas atšķiras ar svaru, atlēcienu, virsmas cietību. Ir trīs izmēru bumbiņas. Tās ir ar lakotu, matētu vai arī lakoti matētu virsmu. Lai spēlētu iespējami labāk, ir jābūt pietiekamam bumbu skaitam ar dažādām īpašībām. Spēlētājam jāpazīst šīs īpašības un jāprot izvēlēties pareizā bumba noteiktos apstākļos.
Pavisam izgatavots 4000 līdz 5000 dažādu bumbu un to variantu.
Laukumi
Minigolfa laukumi sastāv no 18 celiņiem, kas sanumurēti un atbilst standarta noteikumiem. Uz laukuma jābūt izsitiena laukumam, robežai, bedrītei. Spēlētāja uzdevums ir ar pēc iespējas mazāk sitieniem trāpīt bumbiņu bedrītē, mainot celiņus.
