Mākslas zinātnieka Māra Branča jaunākā grāmata – par Egonu Cēsnieku –, kas dienasgaismu ieraudzīja šovasar, tapa desmit gadu un atzīstama par viņa un mākslinieka dzimtas trīs paaudžu kopdarbu.
Mākslas zinātnieka Māra Branča jaunākā grāmata – par Egonu Cēsnieku –, kas dienasgaismu ieraudzīja šovasar, tapa desmit gadu un atzīstama par viņa un mākslinieka dzimtas trīs paaudžu kopdarbu.
Mežmuiža Dobeles pusē devusi latviešu kultūrā labi zināmus vārdus – Mārtiņu Zīvertu, Robertu Sēli. To skaitā ir arī kalpu mājās Vīnkalnos 1915. gada 10. februārī dzimušais E.Cēsnieks, akvarelists un vitrāžists.
Grāmatā izsekots viņa dzīves gaitām, sākot ar došanos uz Rīgu piecpadsmit gadu vecumā, mācībām pilsētas Amatniecības skolā, pēc tam – Mākslas akadēmijā, ko E.Cēsnieks beidza 1944. gadā. Iepazīšanās ar aktrisi Eleonoru Mešoku, nākamo dzīvesbiedri – prasīgu kritiķi, uzticamu balstu un pašaizliedzīgu glābēju. Iesaukšana vācu armijā. Neveiksmīgs mēģinājums kopā ar sievu un meitiņu ar vienu no pēdējiem bēgļu kuģiem doties uz Zviedriju (kuģi pārtver padomju jūras spēki, Eleonora un mazā Nora atgriežas Rīgā, Egons nonāk Sibīrijā, no kurienes 1949. gadā pārbrauc mājās slims ar “ātro diloni”, bet, sievas pašaizliedzīgi aprūpēts, atveseļojas).
Sarkano magoņu akvarelists
Visvairāk E.Cēsnieks zināms kā izcils akvareļmeistars, Vecrīgas un Latvijas dabas apgleznotājs. Sevišķi tautas mīļotas un kritiķu atzītas ir viņa sarkanās magones, ko mākslinieks kopš piecdesmito gadu beigām gleznoja atkal un atkal un kas ar laiku tapa arvien askētiskākas. “Tā ka beigās,” meitas vārdiem, “vajadzēja tikai dažus trāpīgus uzlicienus, lai atklātos magoņu lapiņu trauslais un manīgais skaistums.”
Liels ir arī E.Cēsnieka ieguldījums vitrāžas mākslā. Lielāko ievērību guva viņa monumentālie darbi septiņdesmito gadu sākumā. “Uguns un nakts”, ko atklāja toreizējā Daugavpils Sintētiskās šķiedras rūpnīcas kultūras nama vestibilā, un “Zodiaka zīmes” Zelenščukas observatorijā Ziemeļkaukāzā. Slavēts gan par formu skaidrību, lakoniskumu, gan par vairīšanos no tukša patosa, gan par toņu izteiksmīgumu, kas sakņots latviešu glezniecības koloristiskajās tradīcijās.
Iecere – pirms 10 gadiem
Kā atzīst M.Brancis, neviena grāmata viņam nav tapusi ātri un viegli. Šīs pirmsākumi meklējami E.Cēsnieka piemiņas izstādē Arhitektu namā 1995. gadā un M.Branča publikācijā “Rīgas Balsī”, pēc kuras grāmatu rakstīt viņam ierosinājusi mākslinieka atraitne.
“Gāja diezgan pagrūti. Variantam, ko uzrakstīju pirms pieciem gadiem, likās, trūka kaut kā ļoti būtiska.” Tieši tajā laikā, 2000. gadā, “Literatūrā un Mākslā” parādījās E.Cēsnieka meitas Noras raksts par dzīvi Gorkija ielas dzīvoklī, kur ģimene pavadīja pirmos 18 pēckara gadus. “Tad ieteicos, ka viņai pašai būtu jāpieraksta klāt. Tieši Noras stāstījums (veselas nodaļas ir pilnībā viņas) grāmatā dod to laikmeta elpu, ko es varēju iztēloties, bet ne aprakstīt kā aculiecinieks.” Tajā atspoguļots daudznacionālais, kuplais, bet saticīgais kaimiņu pulks, tas, kā Cēsnieku apdzīvotās divas istabas kalpoja gan par darbnīcu, gan domubiedru tikšanās vietu, pat par izstāžu zāli…
Ģimenes vēlēšanās bijusi, lai uz vāka būtu tikai viena autora vārds, bet, pēc M.Branča atzinuma, Noras Cēsnieces vārdam tur atrasties būtu tikpat liels pamats kā viņējam. Grāmata ir viņa un vairāku mākslinieka dzimtas paaudžu sadarbības rezultāts. Tās noslēgumā iekļauts E.Cēsnieka mazmeitas Izoldes Cēsnieces sagatavots pārskats par vectēva akvareļmākslas atspoguļojumu presē.
Atbildes patur sevī
Katrs no trim rakstītājiem E.Cēsniekam un grāmatai veltījis īsus ievadvārdus.
“Ko teiktu mans tēvs par šodienas dzīvi un mākslu? Droši vien atbildētu ar kādu joku un pasmietos. Nopietnās atbildes viņš allaž paturēja sevī,” tā raksta Nora. Vai arī M.Brancim E.Cēsnieks šķiet cilvēks, kas nopietnās atbildes patur sevī?
“No vienas puses, par daudz ko izteikties savulaik vienkārši nedrīkstēja, no otras, – tā noteikti bija arī ētiska attieksme pret amata brāļiem. Vienam patīk Pikaso, citam Rembrants, vēl citam Leonardo da Vinči, un nevari taču pateikt, kurš lielāks, katrs gluži vienkārši ir savā vietā. Bet vienā ziņā gan daudzi, arī es, šķiet, būtu vienisprātis ne tikai ar Cēsnieka paaudzi, kas akadēmiju beidza četrdesmitajos gados, bet ar visiem, kuru klasiskās vērtības veidoja studijas, kurās līdz ar precīzu anatomijas, toņu sadalījuma, kompozīcijas apguvi nāca pārliecība par to, ka mākslā ir zināmas robežas, ko nedrīkstētu pārkāpt. Ar robežu pārkāpšanu es domāju to, ka, zūdot mākslas saiknei ar sabiedrību, arvien problemātiskāka kļūst tās saprotamība, arvien biežāk vietā ir jautājums – kam tas top? Mulsinoša mēdz būt konceptuālā māksla, kuras saprašana atkarīga no iepriekš izklāstītas koncepcijas, kas var būt vairākreiz apjomīgāka nekā darbs. Man gribētos, lai runā pats darbs. Ja tas nav saprotams, kamēr autors iepriekš smalki nav izstāstījis visas savas dižās idejas, tā, manuprāt, ir filosofēšanas imitācija. Tāda modernās mākslas izpausme kā instalācija spēju uzrunāt bez “starpniekiem” astoņdesmito gadu beigās apliecināja, izmantojot okupācijas varas un nacionālās atmodas simbolu klātbūtni. Tagad diemžēl daudz biežāk sastopama mākslinieka izredzētības pārprašana – tās jaukšana ar izolētību. Tajā pašā laikā – ja mākslinieks ir talantīgs, savu tiekšanos, pretošanos, saspringtību, mērķtiecību un citas izjūtas viņš pārliecinoši izteiks jebkādā formā.”
Vienkāršība un vieglums
Formu, kādā izjūtas ietērptas E.Cēsnieka akvarelī, Izoldes vārdiem, raksturo vienkāršība un virtuozs vieglums. “Raugoties uz vectēva akvareļiem,” viņa raksta, “ir skaidrs, kāpēc tiem bija tāda piekrišana. Tie runā, ka ikdienišķas parādības – migla, ziedi, koki, lauki – ir skaistas. Tik viegli un meistarīgi kā japāņu tušas gleznojumi un haiku, kas stāsta, ka vienkārši ķiršu ziedi liek nokāpt no zirga imperatoram.”
“Liela māksla visbiežāk neko nesarežģī,” piekrīt M.Brancis. “Paliek tie mākslinieki, kas par dzīvi un jūtām runā ļoti vienkārši. Man arī šķiet, ka pārāk maz uzmanības pievēršam mākslinieka iekšējai būtībai, ko apliecina viņa gleznās ieliktā enerģija. Cēsnieka bildēs tā ir labestība, dvēseliskums, vienkāršība, atvērtība. Tāpēc jau cilvēkiem patīk. Ne vienkārši tāpēc, ka skaisti.”
Dzīve – “no apakšas līdz augšai”
Grāmatas pilns nosaukums ir “Egons Cēsnieks: Mākslinieka nemierīgā dzīve un darbi”. Kā skaidro autors, to rakstot, ar nemiera vadmotīvu viņš domājis vitalitāti, kas ļāvusi pārvarēt dzīvi, ja tā var teikt, “no pašas apakšas līdz pašai augšai”. Gan sociālā, gan emocionālā ziņā. Izkarojot dzīvē vietu – kāpjot pa sabiedriskā stāvokļa pakāpieniem: cēlies no nabadzīgas zemnieku ģimenes un kļūstot par atzītu mākslinieku. Un eksistenciālo izjūtu pilna gamma, kuras apliecinājums ir spēja priecāties par dzīvi – tā, kā to spēj vien tuvu nāvei bijušie, karu pārdzīvojušie.
