Vērojot zemledus makšķerniekus ziemā un tos desmitus vīru, kas katru rītu ar makšķerkātiem rokās stāv pie Svētes upes, nepārprotami kļūst skaidrs – tas nav vienkārši vaļasprieks, bet ir dzīvesveids. Tāds tas ir arī jelgavniekam Edmundam Bergmanim.
Vērojot zemledus makšķerniekus ziemā un tos desmitus vīru, kas katru rītu ar makšķerkātiem rokās stāv pie Svētes upes, nepārprotami kļūst skaidrs – tas nav vienkārši vaļasprieks, bet ir dzīvesveids. Tāds tas ir arī jelgavniekam Edmundam Bergmanim.
Edmunds godīgi atzīst: «Ja neesmu bijis uz upi četras dienas, garastāvoklis ir uz nulli! Cenšos savu laiku saplānot tā, lai ik pa kādām pāris dienām tiktu pie ūdeņiem pamakšķerēt.» Pirmoreiz makšķerēt viņš mēģinājis kaut kad ap 1950. gadu, kad viņam bijuši gadi astoņi. Tiesa gan, toreiz tā neesot bijusi nekāda īstā makšķerēšana, drīzāk tāda zivju kaitināšana – ar paštaisītu makšķeri un no saspraužamajām adatām taisītiem āķiem. Laukos blakus Edmunda dzīvesvietai plūda divas nelielas upītes Sesavīte un Oglaine, un gluži loģiski, ka puika pie tām pavadījis vai augas dienas. Pēc pirmajiem mēģinājumiem ar paštaisīto makšķerēšanas komplektu pamazām izdevies tikt arī pie īstiem āķiem. Tiesa gan, ar paša gatavotu kātu no lazdas makšķerēt vajadzējis vēl vismaz pāris gadu. Toreiz nevienam, protams, prātā nav nācis, ka ar makšķerēšanas piederumu tirgošanu varētu pelnīt krietnu naudiņu.
«No pašas pirmās reizes tā iepatikās, ka pārauga lielā mīlestībā. Vēlāk pamēģināju spiningošanu, un tā man iepatikās vēl vairāk,» tagad atceras Edmunds. Arī vēlāk skolas laikā viņš savu hobiju nav pametis, bet gan katru gadu, tikko izgājis ledus, devies makšķerēt.
Makšķernieks stāsta, ka tolaik šis atpūtas veids neesot bijis īpaši populārs, nemaz nerunājot par tādu aizraušanos kā tagad, kad pie upes katru dienu stāv vairāki desmiti vīru. Edmunds atceras, ka septiņdesmitajos gados, pārceļoties uz Jelgavu, makšķerēšana vēl arvien nav bijusi diez cik populāra, viņš upes krastā stāvējis teju vai vienīgais.
«Makšķerējot var burvīgi atpūsties un pie dabas klusumā aizmirst visas ikdienas rūpes,» savu vaļasprieku slavē Edmunds. Turklāt nenovērtējams labums no makšķerēšanas ir arī iegūtie lomi, ko mājās celt galdā. Kas gan var būt gardāks par paša sarūpētām zivīm! Pašam viņam tas patīk ne tikai ķert zivis, bet tīrīt un gatavot. Visvairāk Edmundam garšojot asari, bet tos gan ne pašam, ne arī kādam citam netīk tīrīt. Garšīgas šķiet līdakas un vimbas, varbūt arī brekši. Par brekšiem gan makšķernieks nosmej: «Tie tādas skalu buntes vien ir!»
Tas, kas nenoder pašu galdā, tiek vēl vienam svaigo zivju cienītājam – ģimenes mincim Mikam Murim. «Makšķernieks bez kaķa nav iedomājams,» apstiprina Edmunds. Viņējais gan esot tā izlepis, ka speciāli viņam nesagrieztam lomam nemaz virsū neskatoties.
Uz to, vai makšķernieki patiešām ir tādi lielībnieki, kā anekdotēs stāsta, Edmunds nosmej, ka dižoties jau patīkot ne viena vien aroda pratējiem un neba jau makšķernieki to dara vairāk kā citi. Tomēr viņš piekrīt, ka dažiem vīriem tiešām patīkot savu noķerto lomu lielumu krietni vien pārspīlēt, bet viņa draugu lokā tāda pārspīlēšana neesot iecienīta, visi godīgi pasakot, ja nav ar zivīm paveicies.
Edmunds arī ziemā savu hobiju malā neliek, tiesa gan, viņš neesot nekāds riskētājs un zivs dēļ ar dzīvību nejoko. «Var jau uzkāpt uz plānāka ledus, bet tikai ļoti seklā vietā, Lielupē es tā nekad nedarītu,» apgalvo Edmunds.
Bērnībā, kad nekāda dižā zemledus makšķerēšanas aprīkojuma nebija, āliņģus ledū esot vajadzējis cirst ar cirvi. Hobija dēļ agrāk kājām mērots pat 20 kilometru līdz upei.
Edmundu makšķerēšana interesē ne tikai praktiski, vīrs labprāt arī lasa speciālo literatūru, seko līdzi jaunumiem šajā jomā un skatās televīzijas raidījumus. Ļoti interesanti viņam šķiet sekot līdzi rekordiem. Pašam gan nekādi mūža lomi vēl neesot gadījušies, lielākā līdaka, kas noķerta, bijusi piecus kilogramus smaga, bet daudz bijušas trīs un četrus kilogramus smagas zivis. Makšķernieks atzīst, ka pēc rekordlielām zivīm pats arī īpaši netiecoties, protams, prieks būtu, bet ne jau tas esot galvenais šajā vaļaspriekā. «Viena ļoti liela zivs man reiz norāvās, tā arī nezinu, kas tā bija, tikai jutu, ka ļoti liela,» zaudēto lomu atceras Edmunds.
Visbiežāk viņu varot sastapt makšķerējam Svētes upē, agrāk to biežāk darījis arī citur, piemēram, Svitenē un Vircavā, bet tagad pārsvarā paliekot vienā iecienītākajā vietā. Savukārt vasarā patīkama esot makšķerēšana no laivas kādā Dobeles puses ezerā.
Makšķernieks atzīst, ka hobijs patiešām aizņemot diezgan daudz laika, bet ģimenē nekādus pārmetumus viņš nesaņemot, turklāt arī zivis garšojot visiem. Agrāk jaunībā gan sieva neesot bijusi pārāk apmierināta ar vīra lielo aizraušanos, jo, protams, vēlējusies, lai viņš mājās pavada vairāk laika. Tagad abiem esot lielas aizraušanās – vīram makšķerēšana, bet sievai – dārza darbi, tāpēc nekādu ķīviņu neesot. Katrs vienkārši dara to, kas ļoti patīk.
Gadu gaitā esot savākts paliels makšķernieka ekipējums, ko tagad gan vīrs necenšoties pārāk papildināt. Mājās jau esot gana daudz gan makšķeru un spiningu, gan citu lietu.
