Latvijas čempionāta zemledus makšķerēšanā pirmajā posmā uz Mazā Baltezera ledus 13 komandu konkurencē uzvarējusi «Rapala». Individuālajā vērtējumā pirmo vietu izcīnīja «Salmo» pārstāvis Guntis Kārkliņš. Vēl paredzētas divas sacensību kārtas.Stingri noteikumiZemledus makšķerēšanas sacensībās piedalās komandas, kuru sastāvā startē pieci sportisti. Čempionāts notiek ierobežotās zonās, katrā – viens komandas pārstāvis. Makšķerniekiem vienlaikus atļauts aizņemt divus āliņģus – vienā makšķerē, bet otru atzīmē ar karodziņu. Pretinieki nedrīkst makšķerēt tuvāk par pieciem metriem no cita sacensību dalībnieka aizņemtā āliņģa. Lomi šajā posmā bija Mazajam Baltezeram ierastajā līmenī un kvalitātē. Labākajiem dalībniekiem – divu trīs kilogramu robežās, galvenokārt sīkās zivtiņas un pa retam kāds 200, 400 gramu plicis. Copmaņi kopumā noķēra ap 150 kilogramu zivju, kas tika atdotas Rīgas Zooloģiskajam dārzam.Daļa copmaņu nobīstasMīnusi jau vismaz divas nedēļas pirms sacīkstes kāpa kā alpīnisti. Tā pacietīgi, katru dienu grādu pa grādam. Aptuveni nedēļu pirms maču sākuma, lasot internetā pieejamo meteoroloģisko staciju prognozes, samērā daudzi potenciālie šo sacensību dalībnieki iesāka kampaņu par to atlikšanu, jo šķita, ka iziet uz ledus solīto mīnus 18 grādu salā nebūtu īpaši prātīgi. Pilnībā tam varētu piekrist, jo ne tik sen (pirms pieciem gadiem) vairāki sacensību dalībnieki apsaldēja roku pirkstus, seju, bet vēl kādam nebija kājās «pareizo» apavu. Toreiz startu atlika par divām stundām, bet gaisa temperatūra nebija augstāka par mīnus 20 grādiem. Izejot uz ledus, tā jau bija vēl krietni kritusies, taču ne visiem mugurā bija ziemai derīgi un ķermeni sargājošie kostīmi. Tajā laikā viens otrs vēl «pufaikas» biksēs staigāja un mugurā vilka «28 kamzoļus», kas neļāva ne normāli pakustēties, ne sasildīties. Šoreiz gan starts tika atlikts vien par pusstundu, tomēr arī tā ziemas spelgonī liekas ilgāka par 30 minūtēm. Vietas pietika visiem Divas stundas pirms sacensību sākuma gaisa temperatūra 23. janvārī rādīja mīnus 23 grādus, bet svētdien – jau mīnus 25,5! Sacensībām pieteicās 13 komandas, kas ir gandrīz uz pusi mazāk nekā iepriekšējos gadus. Grūti pateikt tāda aktivitātes trūkuma iemeslus, bet ticamākie ir divi. Pirmais noteikti ir aukstums, bet otrs – ekonomiskā krīze. Ja situācija būtu tāda kā pirms četriem gadiem, neņemot vērā lielo salu, noteikti piedalītos vismaz divdesmit un vairāk komandu. Tad arī, veicinot sporta makšķerēšanas progresu, vienlaikus varētu rīkot trīs zemledus makšķerēšanas posmus – Latgalē, Vidzemē un Kurzemē. Vai kādam būtu pretenzijas?Piedaloties krietni mazākam dalībnieku skaitam, daudz kas atkarīgs no sacensību organizatoriem. Pirmkārt, tas saistās ar zonu lielumu, un, atklāti sakot, visi bija patīkami pārsteigti, jo «Salmo» kā šīs kārtas organizatori bija pacentušies, lai cits citam nekāptu «uz ausīm». Tas nozīmē, ka zonas bija pietiekami lielas. Lielajā salā vislabāk veicās un savu meistarību pierādīja komanda «Rapala». Abās sacensību dienās tā ieguva vismazāko punktu skaitu un pilnīgi pelnīti saņēma pirmā posma zelta medaļas. Arī individuāli «Rapalas» pārstāvji uzrādīja cienījamus rezultātus, piemēram, Raimonds Kinerts ieguva otro vietu. Otrie komandu konkurencē pirmo posmu beidza «Salmo», ko par katru cenu centās «norakt» «Copes Lietu» eksperts Normunds Grabovskis, kas pirmajā dienā savā sektorā palika astotais, bet otrajā dienā – tikai divpadsmitais.Zivis turējās atsevišķos punktosJa kādam šķiet, ka šo sacensību rezultāts ir kaut kāds «nonsens», droši varu apgalvot, ka šādā salā varēja notikt dažādas neprognozējamas lietas. Zivis atradās burtiski atsevišķos punktos – kas tur netrāpīja, tie arī palika «jaņos». Piemērs vienkāršs. Taktika sporta makšķerniekiem ir ļoti dažāda: cits pēc starta šāviena metas urbt vismaz desmit āliņģus, dažs izurbj vienu, iebaro un urbj otru, iebaro, un tā uz priekšu… Arī āliņģu izvietojums ir ļoti dažāds. Citam aplī, rombā, kvadrātā vai – lūkojot, kā dara citi… Par pēdējiem runājot, tos varētu savā ziņā apzīmēt kā parazītus. Pa šiem gadiem, kopš startēju Latvijas zemledus čempionātā, esmu ievērojis un sākumā pat krietni pabrīnījies par to, kā «parazīti» mēdz «ielīst» citu izurbtajos āliņģos. Ne tikai es, bet arī citi copmaņi ap saviem āliņģiem izveido nelielas «skulptūras», lai tos pēc laika atpazītu. Taču «parazīti» šīs mūsu atstātās pēdas noslauka un uzceļ savas zīmes.
