Laukos par putnkopību interese joprojām ir, vispieprasītākās – dējējvistas
«Savas vistiņas noteikti atmaksājas. Pilsētas radi arī kā traki pēc lauku olām,» teic pie putnkopja Vaira Beņķīša busiņa, kas pilns ar trīs un deviņus mēnešus vecām dējējvistām būrīšos, satiktais vircavnieks Ēriks Švalkovskis. Laukos interese par putnkopību joprojām ir, taču cilvēku kļūst aizvien mazāk, novērojis uzņēmējs. Tirgošanās sezona ilgst no aprīļa līdz novembra beigām.
Piektdien Vairi Beņķīti savā putnu tirgošanās sezonas atklāšanas braucienā pa Jelgavas novadu «Ziņas» satiek Vircavas pagasta centrā. Tā ir uzņēmēja 17. pieturvieta no 21 iecerētās. Īpaši neatpaliekot no grafika, četrarpus stundu laikā viņš jau paspējis pabūt Ozolniekos, Valgundē, Kalnciemā, Zaļeniekos, Vilcē, Sesavā, Platonē un citās blīvāk apdzīvotās vietās, notirgojot ap 60 dējējvistu.
Pircēju vidū vircavnieka Ē.Švalkovska gan šoreiz nav. Viņš tikai atnācis sarunāt uz nākamo reizi. «Gribētu kādus 20 cāļus – kad ņem, tad ņem! Sākumā noteikti priekš olām,» stāsta Ēriks, piebilstot, ka vistas savā saimniecībā turējis kopš neatminamiem laikiem. Vairāk sev un pilsētas radiem. Ar kaimiņiem nekāds olu tirgošanas «bizness» nesanāk, jo vairumam pašiem joprojām ir pa kādai klukstētājai.
«Maijā, kad paliks siltāks, būs arī cālīši, pīlēni un zoslēni. Taču lielākais pieprasījums ir pēc dējējvistām. Uz Lieldienām taču cilvēkiem gribas, lai būtu savas olas,» atklāj V.Beņķītis. Viņš novērojis, ka pīles un zosis lielākoties iegādājas tie, kam šiem putni jau tradicionāli bijuši saimniecībā. Savukārt izmēģināt vistkopību piesakās aizvien vairāk iesācēju. «Viņiem iepriekš būtu jāizlasa kāda rokasgrāmata. Sākumā cālēni kā kucēni patīk visiem, bet jāzina arī, kā viņus kopt. Nedos taču smalkmaizītes un tēju. Tomēr jaunos pircējus īpaši nemēģinu atrunāt. Taču, kad vecāki saviem bērniem vēlas nopirkt vienu cālīti, tad gan cenšos visādi novērst šo pirkumu, jo skaidrs, ka cālēns viens pats neizdzīvos,» būt atbildīgiem mudina uzņēmējs.
V.Beņķītis stāsta, ka cālīšus viņš audzē saimniecībā Neretas pusē, bet dējējvistas iepērk no citas saimniecības Madonas apkārtnē. Produkcija vidēji reizi divās nedēļās lielākoties tiek realizēta apdzīvotās vietās un tirdziņos Jelgavas novadā un Kurzemē. Lai gan bagāts no šā rūpala nekļūsi, jo krietna tiesa aiziet degvielā un cilvēku pirktspēja laukos, kas kļūstot aizvien tukšāki, nav liela, putnkopis tomēr negrasās to mest pie malas. «Uz Īriju taču nebrauksi!» viņš atklāj savu motivāciju turpināt iesākto. ◆
