Lai arī pašos pirmajos pēckara gados, tāpat kā 1940. un 1941. gadā, runas par piespiedu kolektivizāciju visādā veidā tika noliegtas, padomju varas iestādes darīja visu iespējamo, lai šāda kolektivizācija notiktu.
Lai arī pašos pirmajos pēckara gados, tāpat kā 1940. un 1941. gadā, runas par piespiedu kolektivizāciju visādā veidā tika noliegtas, padomju varas iestādes darīja visu iespējamo, lai šāda kolektivizācija notiktu. 1947. gada 17. maija LK(b)P CK ziņojumā VK(b)P CK norādīja: «Saskaņā ar VK(b)P CK 1947. gada 16. aprīļa lēmumu par kolhozu dibināšanu Latvijas PSR, LK(b)P CK un LPSR Ministru padome iecerējušas no trūcīgiem un vidējiem zemniekiem 1947. gadā noorganizēt 25 30 paraugkolhozus.» 1930. gada martā apstiprināto lauksaimniecības arteļa pamatstatūtu 7. pants stingri noteica, ka «kulakus» kolhozos uzņemt nedrīkst. Uz to savā 1947. gada 4. decembra vēstulē visām LK(b)P apriņķa komitejām norādīja J.Kalnbērziņš: «Visnoteiktajā veidā ir jāaizkavē kulaku, zagļu, slaistu un klaidoņu uzņemšana kolhozos.»
Šajā sakarā vietējie varasvīri uzdeva jautājumu: «Ko darīt ar tām kulaku saimniecībām, kas atrodas kolhozu teritorijās?» 1947. gada oktobra LPSR MP un Lauksaimniecības ministrija izlēma «kulaku» saimniecību pārvietošanu ārpus kolhoza teritorijas, pagaidām gan apriņķa ietvaros. Tas patiesībā bija kulaku ģimeņu deportācijas sākums.
Piemēram, lauksaimniecības ministra vietnieks V.Grumslis savā 1947. gada 7. oktobra ziņojumā rakstīja: «Lai radītu daudz kompaktākus zemes masīvus, novērstu kulaku saimniecību iespiešanos lauksaimniecības arteļu zemes platībās un radītu daudz piemērotākus apstākļus plašai mehanizācijas pielietošanai, Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrija uzskata par nepieciešamu pārvietot ārpus kolhozu zemes platībām šādas kulaku saimniecības.
(Turpmāk vēl.)
