1949. gada 14. aprīlī jautājumu «Par konfiscētā īpašuma realizāciju» izskatīja LK(b)P Jelgavas AK.
(Nobeigums. Sākums «ZZ» 25., 26. un 27. marta numurā)
1949. gada 14. aprīlī jautājumu «Par konfiscētā īpašuma realizāciju» izskatīja LK(b)P Jelgavas AK. No 759 izsūtītajām saimniecībām īpašuma izvērtēšana bija izdarīta 522, bet lopu, lauksaimniecības inventāra un ēku realizācija vēl nemaz nebija sākta. Apriņķa finansu daļā aprakstus par konfiscēto īpašumu bija iesnieguši 19 pagasti, bet no pārējiem 22 nekādas ziņas netika saņemtas. Ne mazums bija gadījumu, ka izsūtāmajām ģimenēm atņemto mantu pārdeva par pazeminātām cenām mīksto krēslu par 5 rubļiem, skapi par 25 rbļ., kilogramu cukura par 3 rubļiem un 80 kapeikām, speķi par 5 7 rubļiem par kilogramu (tā laika cenās). Līdz 14. aprīlim labības sagādes kantorim bija nodotas 126 tonnas graudu, kas veidoja 20% no visa konfiscēto graudu daudzuma. LK(b)P Jelgavas apriņķa komiteja nolēma:
«1. Nekādā gadījumā nepieļaut, ka konfiscēto mantu iegādātos padomju, partijas un komjaunatnes darbinieki.
2. Konfiscētos graudus nekavējoties nodot graudu sagādes kantorim. Par kulaku ģimenēm palikušajiem parādiem vispirms nodot sivēnus, sīklopus un mājputnus.
3. Prokurora vietas izpildītājam Kozlovskim saukt pie kriminālatbildības tās personas, kuras, izmantojot savu dienesta stāvokli, iepirka zemu nocenotās konfiscētās mantas.»
Pavisam no Jelgavas apriņķa izsūtīja 759 ģimenes. Viņu īpašumā (41 pagastā) atradās šāds lopu daudzums: 772 zirgi, 1991 govs, 2961 sīklops. 473 izsūtītajām ģimenēm, kurām neskaitījās nodokļu parādi, piederēja 639 zirgi, 1190 govis un 2628 sīklopi. 254 izsūtītajām ģimenēm lopi bija jāizņem par nenomaksātajiem parādiem. Šo saimniecību īpašumā bija 133 zirgi, 201 govs un 201 sīklops.
Arī šie skaitļi liecina, ka jau agrākajos gados ar milzīgajām lauksaimniecības produktu sagādes normām un lielajiem, nenomaksājamiem nodokļiem daudzas kādreiz turīgās latviešu zemnieku saimniecības jau bija tikpat kā izputinātas.
Tūdaļ pēc aizvešanas uz Sibīriju daudzi izsūtītie dažādām PSRS centrālajām un republikāniskajām iestādēm, kā arī amatpersonām rakstīja iesniegumus ar lūgumu pārskatīt viņu izsūtīšanas lietas un ļaut tiem atgriezties Latvijā. Pārbaudot šos iesniegumus, atklājās, ka ļoti daudzas ģimenes tika izsūtītas, pat rupji pārkāpjot dažādas VDM izsūtīšanas instrukcijas un norādījumus, ka daudzi dokumenti par piederību «kulaku» slānim bija sastādīti pavirši, pat falsificēti. (Piemēram, pēc dažādu iestāžu norādījuma izsūtīt nedrīkstēja tās personas, kuras Otrā pasaules kara laikā bija cīnījušās padomju armijas rindās, ar ordeņiem un medaļām apbalvotās personas, kā arī dažas citas iedzīvotāju kategorijas.)
Šā iemesla dēļ LPSR Ministru padome, sākot no 1949. gada jūlija, vairāku izsūtīto ģimenēm atcēla izsūtījumu un ļāva atgriezties Latvijā.
Izsūtīto ģimeņu iesniegumus par viņu lietu pārskatīšanu tolaik izskatīja LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieki. Pēc tam viņi savus priekšlikumus iesniedza Ministru padomei. Ar PSRS Ministru padomes 1954. gada pavēli specnometinājumu atcēla bērniem, kas bija dzimuši pēc 1937. gada 31. decembra. Patiesībā šie bērni, bez naudas un pārtikas produktiem palikuši, izsūtījuma smagā režīma un Sibīrijas bargo klimatisko apstākļu novārdzināti, līdz Latvijai nemaz nevarēja nokļūt. Un viņu tuvinieki taču vēl tika atstāti tajās pašās līdzšinējā nometinājuma vietās. 1956. gada 12. martā specnometinājumu atcēla veciem, vientuļiem cilvēkiem un invalīdiem, kuriem izsūtījumu vietās nebija radinieku.
No Sibīrijas nometinājuma atgriezušies cilvēki parasti saņēma šādu dokumentu: «Man… ir paziņots, ka no specnometinājuma esmu atbrīvots. Man tāpat ir paziņots, ka noņemtais specnometinājums man nedod tiesības atgūt izsūtīšanas laikā konfiscēto īpašumu.» Savukārt LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks M.Plūdonis 1956. gada 20. jūnija vēstulē Nr.432 «Visiem Latvijas PSR pilsētu un rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem» norādīja: «To pilsoņu īpašums, kurš tika konfiscēts izsūtīšanas laikā, atpakaļ atdots netiek, izņemot tos gadījumus, kad LPSR Ministru Padome atzīst, ka tā vai cita persona tikusi izsūtīta nepamatoti vai kļūdaini.» 1956. gada 28. augusta vēstulē Nr.559 M.Plūdonis pilsētu un rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem skaidroja: «Papildus LPSR Ministru Padomes 1956. gada 26. jūnija vēstulei Nr.433 izskaidrojiet ciemu padomju un kolhozu priekšsēdētājiem, ka to pilsoņu iesniegumus par īpašuma atgūšanu, kuri atgriežas no specnometinājuma, LPSR Ministru Padome neizskatīs. Kolhozu valdēm un ciemu padomēm minētajām personām ir jāsniedz palīdzība, ierādot viņām apdzīvojamo platību un iekārtojot darbā kolhozos, padomju saimniecībās un citos uzņēmumos.
Ja no specnometinājuma atgriezušās personas iestājas par kolhoza biedriem, tad atkarībā no kolhoza kopsapulces lēmuma kolhoza valdei ir jāsniedz viņām palīdzība iegādāties no kolhoza par atvieglotiem noteikumiem govi, dzīvojamās ēkas utt.»
Kad 1949. gada martā, izpildot PSRS valdības lēmumus, vajadzēja izsūtīt no Latvijas vairāk nekā 13000 zemnieku ģimeņu, LPSR Ministru padome ātri vien pieņēma atbilstošus dokumentus gan par «kulaku» ģimeņu izsūtīšanu, gan par izsūtīto ģimeņu mantas konfiskāciju. Taču tad, kad šie cilvēki no Sibīrijas atgriezās Latvijā, par viņu zaudētā īpašuma atgūšanu LPSR Ministru padome nelikās ne zinis.
Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai staļiniskā totalitārisma laikā represētie latviešu zemnieki, kas no Sibīrijas nometinājuma vietām galvenokārt atgriezās 1955. 1957. gadā, atgūtu godīga cilvēka vārdu, zaudēto mantu vai saņemtu par to kompensāciju.
Līdz 1963. gadam Latvijā atgriezās 31596 cilvēki. Un tikai 1988. gadā pēc sabiedrības iniciatīvas LPSR valdība oficiāli atzina administratīvo izsūtīšanu par nelikumīgu un izlēma jautājumu par daļēju materiālas kompensācijas izmaksāšanu cietušajiem. Lūk, ko šajā sakarā rakstīja LKP CK avīze «Cīņa» (1988. gads):
«Lai likvidētu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā kolektivizācijas laikā pieļauto sociālistiskās likumības pārkāpumu sekas, republikas Ministru Padome pieņēma lēmumu par pilsoņu nepamatoto administratīvo izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR robežām 1949. gadā un viņu reabilitēšanu.
Komisija, kas izveidota, lai izskatītu pilsoņu lūgumus atzīt par nepamatotu administratīvo izsūtīšanu no Latvijas PSR, nākusi pie secinājuma, ka budžu ģimeņu izsūtīšana 1949. gada 25. martā tika izdarīta, neievērojot tajā laikā spēkā esošo likumdošanu. Par pamatu ieskaitīšanai budžu ģimeņu sarakstos tika ņemti 1939. gada lauku iedzīvotāju skaitīšanas dati. Faktiski 1949. gadā budži kā šķira republikā vairs neeksistēja.
Republikas Ministru padome uzdeva attiecīgajām ministrijām un resoriem līdz 1988. gada 15. novembrim apstiprināt nolikumu par kārtību, kādā personām, kuru administratīvā izsūtīšana atzīta par nepamatotu, atdodams īpašums vai atlīdzināma tā vērtība, kā arī par viņu nodrošināšanu ar dzīvokli un pensiju.»
