Jelgavā no 15 096 dzīvokļiem augusta sākumā privatizācijai bija nodoti 14 539 dzīvokļi jeb 96 procenti no kopskaita, bet privatizēti mūsu pilsētā ir 9472 dzīvokļi jeb 62,75 procenti no kopskaita.
Jelgavā no 15 096 dzīvokļiem augusta sākumā privatizācijai bija nodoti 14 539 dzīvokļi jeb 96 procenti no kopskaita, bet privatizēti mūsu pilsētā ir 9472 dzīvokļi jeb 62,75 procenti no kopskaita.
Valstī līdz 1. septembrim privatizēti 297 tūkstoši dzīvokļu jeb gandrīz 60 procentu no privatizējamiem 500 tūkstošiem.
Pēdējos mēnešos privatizētāju aktivitāte aug un vidēji katru mēnesi dzīvokļu īpašnieku skaits palielinās apmēram par pusotru procentu. Tas ļauj domāt, ka līdz gada beigām privātajā īpašumā būs 70 līdz 75 procenti dzīvokļu, tā otrdien konferencē «Privatizēts ir – kas tālāk?» prognozējis Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš.
Savukārt Zemesgrāmatā no 29 tūkstošiem privatizējamo namu līdz septembrim valstī reģistrēti 20,5 tūkstoši (reģistrācijai iesniegts par tūkstoti vairāk). Jelgavā no 523 mājām privatizācijai nodotas 495 jeb nepilni 95 procenti. Savukārt inventarizācijas lieta, kā apgalvo Domes Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Aigars Ozols, līdz šim nav bijusi pasūtīta vienīgi Zirgu ielas 33. namam. Šonedēļ Domes Nekustamā īpašuma nodaļa to izdarījusi.
A.Ozols uzsver, ka pilsētā ēku nodošanu privatizācijai apgrūtina dažādās zemes īpašuma formas. Daudzviet daļa zemes zem namiem nodota privātīpašniekiem, kas to joprojām nav reģistrējuši Zemesgrāmatā. Dažviet viņi, nesakārtojot īpašumattiecības, vēlāk no īpašuma atteikušies. Īpašumattiecību sakārtošanu kavē arī namiem pirms desmit divdesmit gadiem gan nesankcionēti, gan pēc projektiem sabūvētās garāžas. A.Ozols tomēr cer, ka izdosies pilnībā sakārtot un nodot privatizācijai lielāko daļu atlikušo māju.
Konferencē pārrunāta arī dzīvojamo ēku apsaimniekošana, kas visā privatizācijas procesā izrādās lielākā problēma. Līdz šim valstī izveidotas ap 400 dzīvokļu īpašnieku sabiedrības (Jelgavā tādas ir divas), taču ne visas arī veic savas funkcijas. Galvenie iemesli, kas traucē apsaimniekošanu, saistīti gan ar psiholoģisko aspektu (bailes no iestāšanās «kolhozā»), gan komunālo maksājumu parādu draudiem. Sekmīgu darbu kavē arī neskaidrības nodokļu likumos, kas skar apsaimniekotāju sabiedrības, kā arī kredītņemšanas iespēju trūkums. Faktiski, kā atzīst A.Ozols, valstī nav ne mājokļu politikas, ne tās likumdošanas bāzes.
Lai risinātu šos un citus jautājumus, uz CDzMPK bāzes Vides un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē plānots izveidot Mājokļu attīstības aģentūru. Bet pašvaldību komisijas, pēc tam, kad būs beigusies namu sagatavošana privatizācijai, turpinās sekot māju bilances izmaiņām, mainoties privatizēto dzīvokļu īpatsvaram, kā arī iesaistīsies apsaimniekošanas sabiedrību dokumentācijas sagatavošanā. Nākamgad pašvaldībām jāpārņem arī valsts īpašuma māju neprivatizētā daļa.
