Brīvprātīgā darba koordinatores Sņežanas Zenovjevas vēlme ir panākt, ka pēc iespējas vairāk cilvēku Jelgavā iesaistītos darbā sabiedrības labā .
Darboties sabiedrības labā, nesaņemot atalgojumu, bet gūstot labu pieredzi, gandarījumu un, iespējams, arī redzējumu par turpmāko profesionālo darbību. Tāda ir brīvprātīgā darba būtība, kuru Jelgavā pārstāv, koordinē un organizē Sabiedrības integrācijas pārvaldes speciāliste Sņežana Zenovjeva.
– Kas jūs mudināja iesaistīties brīvprātīgā darba kustībā, un kas tajā šķiet vispievilcīgākais?
Sabiedrības integrācijas pārvaldē sāku strādāt 2014. gadā, kad man piedāvāja darboties ar senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jau no bērnības esmu gribējusi strādāt ar jauniešiem un kļūt par skolotāju, taču dzīve ievirzījās citās sliedēs. Tomēr šajā darbā man ir iespēja neformālajā apvienībā «Brīvprātīgie Jelgavai» darboties ar jauniešiem un smelties viņu interesantās idejas. Apvienībā iesaistījušies arī vidējās paaudzes cilvēki un seniori, bet pārsvarā tie ir jaunieši.
Mani šajā kustībā visvairāk saista tas, ka – lai gan šogad stājās spēkā Brīvprātīgā darba likums, tajā nav tādu robežu kā formālajā darbā. Tā ir iespēja īstenot savas idejas, nākt ar iniciatīvu, sadarboties ar citiem jauniešiem, panākt, ka brīvprātīgais darbs notiek interesanti un sniedz gandarījumu. Tas nav tikai darbs, bet arī jauni paziņas, vaļasprieks, zināšanas. Aizrauj brīvība, kas ir šajā darbā. Arī laiks un darba specifika – nekad nedarīsim vienu un to pašu. Ikreiz būs kas jauns, pielāgojoties tai sabiedrībai, kam sniedzam brīvprātīgo darbu. Palīdzam gan individuāli, piemēram, seniorei aiznest zupu no katoļu baznīcas labdarības virtuves, kā arī strādājam ar biedrībām un pašvaldības iestādēm, kad tās rīko pasākumus vai īsteno kādas idejas. Piemēram, Pilsētas svētkos palīdzējām gājiena dalībniekiem atrast savu vietu.
– Kas ir tie «mēs», kas Jelgavā jūsu paspārnē organizēti darbojas sabiedrības labā?
Neformālā jauniešu apvienība «Brīvprātīgie Jelgavai» darbojas no 2011. gada, tajā reģistrēti vairāk nekā 230 dalībnieku. Tas nenozīmē, ka visi strādā vienlaikus. Aktīvākie ir aptuveni 30, bet viņi arī mainās, jo jaunieši beidz skolu un dodas savas dzīves meklējumos. Taču ir arī tādi, kas mācās Rīgā, bet tāpat palīdz brīvdienās un vakaros. Likums paredz, ka brīvprātīgajā darbā iesaistās jaunieši no 13 līdz 25 gadiem, bet mums ir arī vecāki, kam pāri 60 un 70. Viņi piedalās noteiktos darbos, piemēram, pērn septiņi brīvprātīgie, kuru vidū bija vairākas seniores, sadarbībā ar Jelgavas Sociālo lietu pārvaldi beidza kursus, kā palīdzēt sociālā riska ģimenēm. Viņi nav kā asistenti, par kādiem varēja kļūt Jelgavas Pensionāru biedrības īstenotajā projektā, bet brīvprātīgie, kas palīdz šīm ģimenēm saprast, ko un kā labāk darīt ar bērniem. Joprojām ir vecāki, kuriem šķiet, ka bāršana un sišana ir vislabākā bērnu audzināšanas metode. Šie brīvprātīgie palīdz praktiski, kopā pastaigājoties un parādot, kā var rotaļāties bērnu laukumos.
– Kuri šogad bija spilgtākie pasākumi, kur neiztika bez jūsu apvienības līdzdalības, un kas vēl priekšā?
Populārākās jomas, kurās tiek nodarbināti brīvprātīgie Jelgavā, ir kultūra, izglītība, sports, sociālā joma, labdarības pasākumi, vides un dabas aizsardzība. Esam palīdzējuši ne tikai Pilsētas svētkos, bet arī Stādu dienās, «Helsus» festivālā, badmintona sacensībās, «Nāc līdzās!» pasākumā, Jelgavas Valsts ģimnāzijas projektā «Klimata pārmaiņas Latvijā – izaicinājums un iespējas?». Tāpat svinējām masļeņicu, kas bez brīvprātīgajiem vispār nevarētu notikt, kā arī šogad bija jauns izaicinājums – Rīgas Cirka izrāde. Saņēmām pateicību, ka mūsu brīvprātīgie bijuši tie labākie. Gribu palielīties, ka aizgājis arī e-avīzes projekts vājredzīgajiem un neredzīgajiem. Savukārt vēl priekšā Jelgavas nakts pusmaratons, Smilšu skulptūru festivāls un piena paku regate, kurā pērn brīvprātīgie saņēma simpātiju balvu. Tāpat piedalāmies «Lediņu» nometnes organizēšanā un citos pasākumos. Ir patīkami redzēt, ka brīvprātīgie gūst arī gandarījumu no sava darba, saņem kādu uzslavu, pateicību. Tā no tā saucamā darba devēja puses varētu būt arī kāda tase tējas vai kopīgs atpūtas vakars.
– Lai varētu efektīvi veikt brīvprātīgo darbu, nepieciešams noteikts treniņš. Kā gatavojaties, un kāda ir pašu jauniešu attieksme?
Katru nedēļu notiek tikšanās, kad izrunājam padarīto un tuvākos plānus. Ja brīvprātīgo darbu organizējam paši, pārspriežam pa punktiem no A līdz Z, ko un kā kurš darīs. Ja tas ir biedrības vai iestādes pasākums, aicinām stāstīt viņu pārstāvjus. Noteikti sekojam līdzi, kā kuram veicas. Sākumā bija grūti, bet nu jau redzu, kurš ko ir spējīgs izdarīt – kurš noteikti būs, kurš vēl zem jautājuma zīmes. Paredzam arī aizvietotājus, ja gadījumā kāds ir saslimis. Tāpēc mans tālrunis vienmēr darbojas 24/7 režīmā. Tāpat pašvaldībā ir izveidota grāmatiņa «Brīvprātīgā darba stundas», kurā tiek atspoguļots pienākumu apraksts, paveiktais darbs un nostrādāto stundu skaits. Informācija par pasākumiem, kuros nepieciešama brīvprātīgo palīdzība, ir pieejama un nepārtraukti analizēta sociālajos tīklos.
Jauniešu attieksme ir dažāda. Ir tādi, kas uzreiz nopietni darbojas, bet citi sākumā īsti nesaprot, kas jādara un kas vispār ir brīvprātīgais darbs. Pēc tam ieiet ritmā, un viss notiek. Esmu norunājusi, ka ar brīvprātīgajiem esam uz «tu» – mācās gan viņi, gan es. Jauniešiem skola ir pa dienu un arī skolotāji, kas nemitīgi māca un prasa. Es cenšos darboties ar viņiem vienā līmenī, lai gan man arī ir savas prasības – ja sestdienā jābūt pulksten deviņos, tad jābūt! Iespējams, ne visiem tas patīk, tāpēc daži vairs nenāk. Citiem arī nepatīk, ja pēc pasākuma pasaka ko kritiskāku. Taču šīs lietas ir jāizrunā, lai nākamajā reizē ņemtu vērā. Izkristalizējas arī līderi, kuriem ir sava iniciatīva. Kuri ne tikai noklausās, kas jādara, bet iesaka savus risinājumus.
– Lai veicinātu iedzīvotāju, īpaši jauniešu, interesi par brīvprātīgo darbu, pašvaldība katru gadu organizē godināšanas pasākumu «Gada brīvprātīgais Jelgavā». Novērots, ka tajā lielākoties piedalās dažādas biedrības. Vai sagaidāt lielāku individuālo brīvprātīgo līdzdalību?
Ir dažādi. Kad sludinām konkursu, nekad nevaram zināt, kuri tiks pieteikti apbalvojumam. Jā, raksta biedrības, kur cilvēki darbojas bez atalgojuma, bet arī kaimiņš par kaimiņu, kurš palīdzējis otram. Katrā ziņā prieks ir par visiem. Lai izceltu, izvēlamies trīs labākos, bet suminām visus pieteiktos. Mana pieredze ar senioriem un vidējās paaudzes cilvēkiem parasti ir tāda, ka viņi saka – nu labi, es izdarīju savu darbu, bet kas tur īpašs?! Viņi ne sevišķi grib to darbiņu slavēt un rādīt citiem. Jauniešiem ir cita domāšana. Taču noteikti vajadzētu pastāstīt par šiem cilvēkiem, jo tad sabiedrībai rodas cits skats uz brīvprātīgo darbu. Mums Latvijā tomēr šī domāšana vēl nav tik attīstīta kā, piemēram, Vācijā, kur brīvprātīgais darbs tiek mācīts jau no bērnības. Tur tas parādās CV, kas nozīmē, ka esi ne tikai apguvis prasmes, bet arī esi atbildīgs cilvēks, un darba devēji to ļoti novērtē. Gribētu vairāk iekustināt mūsu sabiedrību. Ja kāds vēlas iesaistīties brīvprātīgajā darbā, pirmkārt vajadzētu dot par sevi ziņu, kā arī piedalīties «Gada brīvprātīgais Jelgavā» konkursā, rakstīt mums par citu veikumu vai nepieciešamību palīdzēt. Piemēram, ja kaimiņos dzīvo kāda tantīte, kurai vajadzīga palīdzība. Mūsu jauniešiem ir vēlme to darīt. Taču, ja pretī nav «darba devēja», pagrūti kaut kur iesaistīties.
– Vai jūsu jaunieši piedalās arī Eiropas Savienības brīvprātīgajā darbā?
Pagaidām mūsu iestādei nav brīvprātīgo uzņemšanas un nosūtīšanas statusa, bet šogad to kārtojam. Pērn bija ļoti laba pieredze ar Zemgales NVO centru – arī pie mums darbojās trīs viņu uzņemtie ES brīvprātīgie. Par šo programmu esam rīkojuši vairākas tikšanās. Jauniešu interese ir ļoti liela, bet līdz konkrētai rīcībai tiek retais. No lēmumus pieņemšanas brīža līdz aizbraukšanai paiet aptuveni pusgads. Saprotu, ka daudzus tas kavē. Arī tas, ka aizbraucot pašiem būs jāorganizē sava dzīve un jāplāno tēriņi, kam daudzi jaunieši vēl nav gatavi. Patlaban par došanos ES brīvprātīgajā darbā pastiprināti interesējas divi jaunieši, kurus sūtām uz Zemgales NVO centru.
– Minējāt, ka šogad pieņemts likums, kas regulē brīvprātīgo darbu. Kā to vērtējat?
Principā mūsu darbībā nekas nemainās, jo jau esam rīkojušies, kā nosaka šis likums. Piemēram, tas paredz, ka 13–16 gadu veciem jauniešiem, lai varētu veikt brīvprātīgo darbu, jābūt viņu likumisko pārstāvju rakstiskai atļaujai. Tā ir bijusi arī mūsu prakse prasīt vecāku atļaujas, lai viņi zinātu, ar ko apvienībā nodarbojas viņu nepilngadīgie bērni. Likums noteikti bija vajadzīgs, jo tas reglamentē mūsu darbību. Šo dokumentu ir diezgan viegli saprast un ar to strādāt. Turklāt likums tapis Labklājības ministrijas paspārnē un tiek īstenots sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Patlaban tiek veidota vienota informācijas sistēma, kurā satiksies aģentūra, brīvprātīgā darba reģionālie koordinatori, organizētāji un paši brīvprātīgie. Paredzēts, ka koordinēšanu uzņemsies 35 sadarbības partneri. Arī mēs kā pašvaldības iestāde. Plānots, ka mūsu pārziņā būs pilsēta, Jelgavas un Ozolnieku novads, taču vienam koordinatoram tas varētu būt par smagu. Domāsim, kā to risināt, un nodarbinātības aģentūra ir ļoti atvērta šīm sarunām.
